17.–19. gadsimtā vienīgās norādes ceļa malās bija attāluma rādītāji jeb jūdžakmeņi. Tos Vidzemē ieviesa Zviedru valdīšanas laikā 17. –18.gs, akmeņi kalpoja gan kā attāluma rādītāji, gan orientieri ceļā.  Vienīgais līdz mūsdienām Latvijā saglabājies jūdžakmens – Bestes jūdžakmens (attēlā) – atrodas Valmieras novada Kocēnu pagastā, kādreizējā Rīgas–Tērbatas lielceļa, tagad Valmieras šosejas (A3) malā pie Kocēnu ciemata. Tajā iekaltais gadskaitlis “1686” liecina par uzstādīšanas laiku un “14M” – attālumu līdz Rīgai zviedru jūdzēs (tajā laikā viena Zviedrijas jūdze bija aptuveni 7,155 km).

Bestes Jūdžakmens. Foto no Latvijas Ceļu muzeja.

Verstes stabi Latvijas teritorijā parādījās Krievijas impērijas laikā 17.–19. gadsimtā (1 versts – aptuveni 1066,8 m), un tie informēja par attālumu līdz tuvākajai pilsētai vai pasta stacijai. Daži no senajiem verstu stabiem vai to daļas ir saglabājušies līdz mūsdienām.

Verstes stabs Rūjienā, pie bijušās Zirgu pasta stacijas ēkas. Foto no Latvijas Ceļu muzeja.

Verstes stabs pie Rūjienas, autoceļa Valmiera–Rūjiena–Igaunijas robeža (Unguriņi) (P17) malā, netālu no autobusu pieturas “Pansionāts”. Foto no Latvijas Ceļu muzeja.

Mūsdienu ceļazīmju priekšteči – pirmās koka ceļazīmes – parādījās līdz ar motorizētā transporta attīstību.Pirmās mūsdienu ceļazīmes Eiropā ieviesa 20. gadsimta sākumā: “Nelīdzens ceļš”, “Līkums”, “Krustojums” un “Dzelzceļa pārbrauktuve”.

Edvīns Liepiņš grāmatā “Rīgas auto” raksta, ka 1910. gada beigās visā Vidzemes guberņā, galvenokārt Rīgā, pavisam bija reģistrēti 88 dažāda tipa automobiļi, Kurzemē – attiecīgi 24, bet Latgalē – tikai 11 automobiļi.

Latvijas teritorijā pirmās starptautiski apstiprinātās ceļazīmes pirmo reizi uzstādīja 1911. gadā uz Rīgas–Jelgavas šosejas.

Pirmās četras simboliskās ceļazīmes Eiropā: “Nelīdzens ceļš”, “Līkums”, “Krustojums” un “Dzelzceļa pārbrauktuve”. No 1911. gada tās sāk izmantot arī Latvijā.

“Noteikti veidotās un vajadzīgās vietās izliktās ceļu zīmes ir tā ceļa VALODA , kas ceļa braucēju laikus brīdinās no draudošajām briesmām un arī droši pateiks, ka uzsāktais virziens ir pareizs un ved uz izvēlēto mērķi,” izdevumā “Ceļš un satiksme” Nr. 13.; 1938. g. rakstīja Šoseju un zemesceļu departamenta būvinženieris J. Dripe.

Nozīmīgs pavērsiens satiksmes drošībā bija 1920.–1930. gados, kad ceļu aprīkojumā sāka izmantot atstarojošos elementus – katafotus. Līdz 1950. gadiem tos izgatavoja no stikla, bet vēlāk – no plastmasas.

Pa kreisi: brīdinājuma ceļazīme 1950. gados. Ceļazīmes stūros pieskrūvēti metāla režģi, kas pildīti ar stikliem. Šādus atstarojošus elementus sauca par katafotiem. Pa labi: brīdinājuma ceļazīme 1960. gados – uz bultas un stūros piestiprināti katafoti metāla ietvarā.

1970. gadā Jelgavas Eksperimentālajā uzņēmumā inženieris-ķīmiķis Jānis Brente pirmais toreizējā PSRS izgudroja stikla mikrolodītes ar augstu gaismas laušanas koeficientu, ko izmantoja atstarojošās virsmas ceļazīmēm. 1973. gadā uzņēmums sāka rūpnieciski ražot atstarojošās ceļazīmes.

1996. gadā stājās spēkā valsts standarts LVS 77-1996  ceļazīmju ražošanā, izmantojot mūsdienīgus atstarojošos materiālus.

Ceļazīmes izgatavo no izturīga metāla, un to virsmu pārklāj ar speciālu gaismu atstarojošu plēvi. Agrākā stikla lodīšu tehnoloģija spēja atstarot līdz 14 % gaismas, bet jaunākās paaudzes materiāli spēj atstarot līdz pat 58 % gaismas, kas ir četrreiz vairāk.

2018. gadā uz valsts autoceļiem uzstādītas pirmās elektroniskās mainīgās informācijas ceļazīmes.

Foto: no Latvijas Ceļu muzeja.