Angļu firmas Marshall tvaika veltnis Latvijas Ceļu muzeja eksponātu klāstā ir muzeja lielākais lepnums. Ceļinieki to iegādājās 1924. gadā. Šoseju un zemes ceļu departaments pirmajos Latvijas neatkarības gados iegādājās tikai trīs šādus veltņus – vairāk nevarēja atļauties, jo valsts bija nesen nodibināta un finanšu resursi bija ierobežoti.

Unikālais eksemplārs ir saglabājies līdz mūsdienām, pateicoties ceļinieku entuziasmam un patriotismam, tāpēc tā veidols ir iekļauts Latvijas Ceļu muzeja logotipā. Pēc darba Cēsu un Valmieras pusē ubikālo tehniku restaurēja un muzejam dāvināja Saulkrastu 2. CBR (ceļu būves rajons).

Veltni darbina divpakāpju tvaika dzinējs, tā jauda ir 20 ZS (zirgspējas), svars – 16 t. Līdz 2. Pasaules karam tas tika izmantots ceļu būvēs Valmieras un Cēsu apriņķos. 1950. gados veltnis nonāca Šoseju pārvaldes 210. ceļu ekspluatācijas iecirkņa (pēc reorganizācijas –  2. ceļu būvniecības rajons, CBR-2) rīcībā, kur tas ražoja tvaiku bitumena izkraušanai no dzelzceļa bunkuriem un uzsildīšanai, lai sūknētu gudronatorā (ceļu būves mašīna, ar kuru vienmērīgi izlej saistvielu uz ceļa virsmas). Rūpīgais mašīnists veltnim bija uzcēlis arī būdu.

1956. gadā, kad CBR-2 savu bitumena saimniecību sāka veidot Vangažos, glabātavas Skultē zaudēja nozīmi. Viss ceļiniekiem Skultē piederošais nonāca karaspēka daļas pārziņā, kas veltni Marshall gatavojās sagriezt un nodot metāllūžņos.

Industriālās tehnikas dārgumu izglāba CBR-2 galvenais mehāniķis Leonards Sarkans un ceļu inženieris Zigurdam Bergins, samaksājot karaspēka daļai ar trīsreiz tik dzelzsbetona tonnām, cik veltnis sver. Maršalu ar diviem autoceltņiem uzlika uz treilera un pārveda uz CBR-2 pagalmu Saulkrastos. Veltni iekurināja, pielaida, pārsimt metru pabrauca, līdz atskanēja spēcīgs sprādziens – tvaika spiedienu nebija izturējušas vecās caurules.

Lai to salabotu, tika piesaistīts profesionāls tvaika katla meistars. Izmantojot pazīšanos Rīgas laku un krāsu rūpnīcā, tika sagādātas nepieciešamās krāsas un māksliniece izgatavoja īstos retro uzrakstus koka pārsegam, ko meistarīgi bija izgatavojuši CBR-2 galdnieki.

Skaistais, atjaunotais tehnikas lepnums glabājās šķūnītī un priecēja tikai pašus atjaunotājus, līdz inženieris Bergins iedomājās to parādīt Latvijas Ceļu un tiltu būves pārvaldniekam Hamilkāram Sviķim.

“Kad ieraudzīju šo mirdzošo milzeni, mute palika vaļā un pats bez valodas. Tad es sev teicu – Ceļu muzejam jābūt! Muzejs būs!” vēlāk komentēja H. Sviķis. Ceļu muzejs tika nodibināts 1976. gadā, tas atradās Ogrē, bet kopš 1999. gada –  Šlokenbekā, uz kurieni pārvietots no Ceļu muzeja agrākās mājvietas. Lai tiktu iekšā Lejas ratnīcā, nācās “Maršalam” noņemt jumtu un skursteni.

Marshall tvaika veltnis līdz ar citām ceļu būvniecībā izmantotām tehnikas vienībām ir apskatāms Šlokenbekas muižas Lejas ratnīcā, Latvijas Ceļu muzejā Milzkalnē.