Mūsdienās informācija par autoceļu faktisko stāvokli tiek iegūta no 70 meteostacijām, kas izvietotas uz Latvijas galvenajiem autoceļiem, mobilo sensoru datiem, kā arī saņemot informāciju no ceļu lietotājiem, dienestiem, aplikācijā “Waze”, kā arī veicot tiešos novērojumus.

Savukārt par to, kā īstajā laikā sākt sniega tīrīšanu pagājušā gadsimta 40. gados, žurnāla “Ceļš un satiksme” 1940.g. nr. 3. atgādina Šoseju un zemesceļu departamenta 7. rajona būvinženieris A. Lācis : “Jābūt labi noorganizētam ziņu vākšanas tīklam par sniega apstākļiem uz attiecīgiem ceļiem” un “visam personālam, kurš saistīts ar sniega tīrīšanu, jābūt nostādītam it kā trauksmes stāvoklī. Tiklīdz laika apstākļi ļauj, jādod rīkojums izbraukt mašīnām, neskatoties, vai tas ir vakarā, naktī vai citā laikā.” Viņš arī žurnāla slejās piekodina: “Viena otra mazsniegaina ziema lai nedod iemeslu šī jautājuma [aizsardzība pret sniegu] atstāšanai novārtā.”

Daži fakti par sniega tīrīšanu

• 1931. gada 1. martā Latvijā plosījās sniegputenis, kurš bija skāris visu Ziemeļeiropu. Latvijā stihija sevišķi spēcīgi izpaudusies Skrundas un Jēkabpils apkaimē. Ļaudis, kurus vētra pārsteigusi ceļā, nav vairs spējuši tikt uz priekšu. “Zirgi līdz krūtīm sniegā tikko varēja vilkt tukšas kamanas,” rakstīja Jaunākajā Ziņās. Sniegputenis Latvijā tomēr neiztraucēja pašvaldību vēlēšanas, iecirkņos ieradušies 60 % balsstiesīgo, kas bijis vairāk, nekā varēts sagaidīt.

• 1939. gada janvārī, Rīgas ielās varēja ieraudzīt un apbrīnot neredzētu aparātu – smilšu kaisāmo ierīci. To bija iegādājusies Rīgas pilsētas valde, un presē tika uzsvērts, cik moderns ir jaunieguvums.  Pirkuma cena bija 1700 latu.  Ierīce bija piekabināma kravas automašīnas aizmugurē un atgādināja minerālmēslu izkliedētāju, kurā pāris vīru no auto kravas kastes šķipelēja smiltis. Astoņās stundās mašīna spēja nokaisīt ielas 9 m platā joslā 100 km garumā. Kaisītas tika galvaspilsētas  asfaltētās  brauktuves, citur aprobežojās ar autobusa pieturvietu un bīstamāko pagriezienu nokaisīšanu.
• Līdzīgi kā šodien, arī agrāk ceļu uzturēšanai ziemā sāka gatavoties jau vasarā. To veica speciāls ziemas dienests, kam bija jābūt nepārtrauktā gatavībā nodrošināt netraucētu satiksmi pa ceļiem ziemā. Jau pirmās brīvvalsts laikā ceļus no sniega aizputinājumiem sargāja, izmantojot latiņu sniegvairus un eglīšu dzīvžogus. Ceļu kaisīšana ar smilti vai granti nebija nepieciešama, jo ragavām sniegs netraucēja. Situācija mainījās, kad satiksme pa ceļiem kļuva intensīvāka.
• Padomju laikā bija divu veidu ziemas dienests – aktīvais un pasīvais. Aktīvais dienests attīrīja ceļus no sniega, bet pasīvā uzdevums bija sargāt ceļus no aizputinājumiem un tos kaisīt. 1976. gadā gar Latvijas ceļiem stiepās 1480 km dzīvžogu un bija izvietoti aptuveni miljons sniegvairu, ar ko pietika ap 2000 km gara aizžogojuma izveidošanai.
• No 1940.g. līdz 1980. gadiem ziemas dienesta aprūpē esošo ceļu garums pieauga no 10 % līdz 70% ceļu. Ar laiku ceļu aizsardzība pret aizputināšanu samazinājās, jo lauksaimniekiem bija nepieciešama papildu zeme, tādēļ tika izarti 128 km ceļa aizsargstādījumu, bet vēl 250 km stādījumu likvidēti ceļu pārbūves dēļ.
• 1950. gados galvenos ceļus sāka kaisīt ar pretslīdes materiāliem – smilti un skujām. Savukārt 1979. gadā tika izvirzīta prasība galvenos ceļus tīrīt līdz melnajam segumam. Lai to izdarītu, palīgā tika ņemts sāls un smilšu maisījums.

Titulattēlā: Bauskas ceļu pārvaldes darbinieki 11. ceļu inženieru postenī pie sniega arkla jeb šķūres, kas uzmontēta traktoram “Caterpillar”. 1930. gadu beigas. Foto no Latvijas Ceļu muzeja krājumiem.