Gaismu atstarojošo elementu attīstība Latvijā

Ceļazīmes ir viena no satiksmes organizācijas svarīgākajām sastāvdaļām, bet ne mazāk svarīgi ir tās savlaicīgi ieraudzīt. Satiksmes drošībai ļoti nozīmīgais izgudrojums – gaismu atstarojošo elementi – pirmo reizi uz šosejas izvietoti 1934. gadā Jorkšīras grāfistē Lielbritānijā. Persija Šova (Percy Shaw) patentētās ceļa kniedes Cats’s Eye ar atstarotājiem ļāva šoferim auto starmešu gaismā saskatīt ceļa malas un viduslīniju.

Atstarojošo ceļa zīmju vēsture Latvijā aizsākās 1962. gadā, kad pie toreizējā Jelgavas 2. CER, iekārtoja ceļazīmju cehu. Tur gatavoja arī ceļazīmes ar tā sauktajiem katafotiem – atstarojošiem elementiem no plastmasas. Cehā tolaik strādāja 10 strādnieku, kas remontēja bojātās ceļazīmes un gatavoja jaunas, un tas viss bija roku darbs.

Pa kreisi: brīdinājuma ceļazīme 1950. gados. Ceļazīmes stūros pieskrūvēti metāla režģi, kas pildīti ar stikliem. Šādus atstarojošus elementus sauca par katafotiem. Pa labi: brīdinājuma ceļazīme 1960. gados – uz bultas un stūros piestiprināti katafoti metāla ietvarā.

Tajā pašā laikā meistara Jāņa Brentes vadībā sākās izmēģinājumi gaismu atstarojošo stikla lodīšu gatavošanas, kas bija atstarojošo virsmu ražošanas pamatā, un šajā jomā Latvijas ceļinieki bija pirmie Padomju Savienībā.

Jelgavas Eksperimentālā uzņēmuma vecākais inženieris-ķīmiķis Jānis Brente, kura vadībā radīta gaismu atstarojošo stikla lodīšu pārklājuma tehnoloģija. Attēlā pa labi: Jelgavas Eksperimentālā uzņēmuma cehā sagatavotās mikroatstarojošās lodītes sagatavotas nosūtīšanai uz rūpnīcu Rostokā Vācijā.
  • 1964.gadā izstrādāja flintstikla (optisks stikls ar lielu gaismas laušanas koeficientu; šādu stiklu lieto optiskās ierīcēs) izmantošanas tehnoloģiju, pēc kuras laboratorijā ieguva mikrolodītes ar augstu gaismas laušanas koeficientu, izgatavojot labākus gaismu atstarojošo virsmu paraugus.
  • 1967. gadā ceļazīmju ražošanā sāka lietot gaismu atstarojošo foliju (attēlā).
  • 1970. gadā uz ceļazīmju ceha bāzes nodibināja Jelgavas Eksperimentālo uzņēmumu. Uzņēmuma nu jau vecākais inženieris-ķīmiķis Jānis Brente bija pirmais PSRS, kurš izgudroja atstarojošās virsmas
  • ceļazīmēm (OTK tehnoloģija), un 1973. gadā uzņēmums sāka rūpnieciski ražot atstarojošās ceļazīmes.
  • Līdz 1984.gadam ceļazīmju ražošanas apjomi ievērojami palielinājās, jo gadā bija jāsaražo 45 000 ceļazīmju un 110 000 kvadrātmetru atstarojošās virsmas.
  • 1985.gadā tika ieviesta atstarojošā materiāla drukāšana, izmantojot sietspiedes tehnoloģiju. Par šo un citiem izgudrojumiem racionalizācijas priekšlikumiem uzņēmums apbalvots ar PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes Sudraba medaļu.
  • 1996. gadā atstarojošā materiāla ražošana Jelgavā tika pārtraukta.
  • 1996. gadā stājās spēkā valsts standarts LVS 77-1996  ceļazīmju ražošanā. Sāka izmantot mūsdienīgus atstarojošos materiālus, ar šajās tehnoloģijās atstarojošo virsmu ražošanā tika izmantotas mazas stikla lodītes, kuras spēj atstarot atpakaļ gaismu uz gaismas avotu.
  • Pēdējo 20 gadu laikā ceļu infrastruktūras atstarojošo materiālu nozare ir būtiski attīstījusies. Tiek piedāvāta jauni, ilgtspējīgi un videi draudzīgi atstarojošie materiāli ceļazīmju ražošanai – atstarojoši materiāli, kuros izmantota mikroprizmatiskā tehnoloģija. Tie sastāv no sveķu prizmām, kuras ir pildītas ar gaisu un kuras ir iespiestas aizsargpārklājuma iekšējā struktūrā, izmantojot precīzus instrumentus. Krītošā gaisma nonāk prizmā un atstarojas no vairākām prizmas skaldnēm, , un pēc tam atgriežas gaismas avotā.

Salīdzinājumam – agrākā stikla lodīšu tehnoloģija spēja atstarot līdz 14% gaismas, bet jaunākās paaudzes materiāli spēj atstarot līdz pat 58 % gaismas.

Raksta titulattēlā: ceļazīmju izgatavošana Jelgavas Eksperimentālajā uzņēmumā (1970. gadi), darbiniece ar otu uz plāksnes zīmē uzrakstu L/A “MEŽGAĻI”. Foto no Latvijas Ceļu muzeja arhīva.