Līdz Latvijas valsts nodibināšanai 1918. gada 18. novembrī visi ceļi Latvijas teritorijā tika uzturēti klaušu kārtā. Pēc I Pasaules kara (1914-1918) jaundibinātajai valstij izpostītie ceļi bija jāatjauno satiksmei, taču nebija iestādes, kas organizētu ceļu remonta un būvniecības darbus. Tāpēc 1919. gada 1. augustā tika dibināta Šoseju un zemes ceļu valde, kura savā pārziņā pārņēma 584 km šoseju un 119 km bruģa, taču 21 480 km grants ceļu – ap 97% no visiem ceļiem – joprojām uzturēja zemju īpašnieki, izpildot klaušas.

Pirmajos Latvijas valsts pastāvēšanas gados Šoseju un zemes ceļu valdes darbība visvairāk pievērsās galveno ceļu ātrākai salabošanai tiktāl, lai pa tiem varētu nodrošināt regulāru satiksmi. Jaunu ceļu būves un arī nepieciešamās esošo ceļu pārbūves atstāja vēlākam laikam, pēc kara seku novēršanas ceļu tīklā. Tādēļ līdz 1923. gadam šoseju un citu ceļu jaunbūves izpalika, izņemot Liepājas-Šķēdes šosejas jaunbūvi vien 1,6 km garumā, kas bija nepieciešama dēļ karaspēka dislocēšanas Liepājas Kara ostā.

Līdz ar jaunās valsts robežu novilkšanu un apriņķu robežu pārkārtošanu mainījās satiksmes virziens pa ceļiem, jo radās jauni saimnieciski centri, atjaunojās rūpniecība, bet jaunizbūvētās dzelzceļa līnijas radīja nepieciešamību pēc piebraucamo ceļu tīkla pie jaunajām stacijām.

Vietās, kur vēl nesen ceļus varēja uzturēt ar grantēšanu, attīstoties vieglo un smago auto satiksmei  un autobusu satiksmes līnijām, vajadzēja izbūvēt izturīgākas ceļu segas esošo grants ceļu vietā.

1930. gados uz Latvijas ceļiem, sāka klāt  “melno segumu”, kas bija ceļa šķembu segas apstrāde ar melnām saistvielām jeb bitumenēšana.

20 gadu laikā, līdz 1938. gadam, šoseju garums, kas valsts nodibināšanas laikā bija 584 km, bija sasniedzis 1500 km, bruģa garums no 119 km bija pieaudzis uz 274 km, un 863 km grants ceļu bija nostiprināti ar tā sauktajām vieglajām segām (vietās, kur ceļa nostiprināšana ar granti bija nesaimnieciska – intensitātes dēļ vai apvidos, kur grants nav dabūjama – , tika pielietota, piemēram, nostiprināšana ar plānu šķembu kārtu; šāds ceļš tika pieskaitīts grants ceļiem).

I Pasaules kara un Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā bija cietusi liela daļa tiltu. Satiksmes ministrija uzsāka tiltu būvi un uzturēšanu tūlīt pēc pārvaldes iestāžu nodibināšanas 1919. gadā, un kopš tā laika visus šoseju un grants ceļu tiltus, kā arī lielāko zemes ceļu tiltus uzturēja par valsts līdzekļiem, bet mazāko zemes ceļu tiltus – par pašvaldību līdzekļiem.

Ierobežoto līdzekļu dēļ tikai sākot ar 1924./1925. saimniecības gadu radās iespēja vairāk ieguldīt tiltos – līdz 1938. gadam tiltu jaunbūvēm un pārbūvēm izlietoti 22 514 317 latu. Pirmām kārtām notika kara laikā nopostīto tiltu atjaunošana, pirmie no tiem bija tilti pār Gauju – pie Murjāņiem, Valmierā un uz Vidzemes šosejas – un vēl daži, ko atjaunoja 1919./1920. gadā.

Lielo koka tiltu būvniecība ar mazākiem līdzekļiem ļāva ātrāk tikt pie drošākas satiksmes, tāpēc jaunās valsts pirmajos gados tos būvēja ne tikai nopostīto, bet arī veco, laika zoba skarto tiltu vietā. Tomēr koka tiltu samērā īsais mūžs, dārgā uzturēšana un citas negatīvās īpašības rosināja Šoseju un zemes ceļu departamentu reizē ar koka tiltu būvi uzsākt arī masīvu tiltu būves, ko cēla no mūra, betona un dzelzsbetona. Atjaunojot koka tiltus, to vietā tika izbūvēti masīvie tilti – 1922. gadā šādi tika atjaunoti pirmie trīs tilti.

Jāpiebilst, ka pirmie masīvie dzelzsbetona tilti  tika uzbūvēti pēc Vidzemes Brīvās ekonomiskās sabiedrības ierosmes jau 1909. gadā – tie bija tilts pār Salacu pie Vecsalacas un tilts pār Gauju Strenčos.

Ātrai un smagai satiksmei pieaugot, gan vecās, gan jaunbūvējamās šosejās un vēlāk arī svarīgākajos zemes ceļos sāka būvēt tikai masīvus tiltus. Līdz 1931. gadam dzelzsbetona tiltu būvniecība bija sasniegusi ievērojamu attīstības pakāpi, ko gandrīz pārtrauca saimnieciskās depresijas gadi (1931-1934), taču pēc tam tika uzbūvēti tādi ievērojami tilti kā Vienības tilts pār Daugavu Daugavpilī, pār Gauju Siguldā, pār Driksu Jelgavā.

Šoseju un zemes ceļu darbinieki biedrība tika nodibināta 1931. gada 22. martā. Šīs sabiedriskās organizācijas karogu iesvētīja 1939. gada Ziemassvētkos. Devīze uz tā bija izteikta prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdiem: “Labi ceļi, stipri tilti ved uz tautas labklājību”.

Informācijas sagatavošanā izmantoti materiāli no Hamilkāra Sviķa un Viļņa Andrejsona Latvijas ceļu nozares simtgadei veltītā izdevuma “Latvijas zemes ceļi. 1919-1940” un Latvijas Ceļu muzeja krājuma. Paldies muzeja speciālistiem par sniegto informāciju!

Raksta titulattēlā – Rīgas-Bauskas šosejas būve (1936.-1939.g.) pie Vienības, netālu no Iecavas.

Foto no Latvijas Ceļu muzeja arhīva.