Standarts – gan palīgs, gan šķērslis

Lai autoceļi, gājēju un velosipēdistu infrastruktūra, autobusu pieturas un citas ar satiksmi saistītās būves visā valsts teritorijā būtu līdzīgas, lietotājiem saprotamas, ērtas un drošas, ir nepieciešams standartizēt risinājumus, kurus pielieto projektētāji. Tas notiek ar standartu palīdzību.
Lielākā daļa no Latvijas valsts standartiem (LVS), kas attiecas uz ceļu un ar tiem saistīto būvju projektēšanu, ir brīvprātīgi. Standarti, kurus jāievēro obligāti attiecas uz ceļazīmju uzstādīšanu un tehniskajām prasībām, ceļu apzīmējumiem, gājēju pāreju projektēšanas noteikumiem un ceļu vienlīmeņa mezgliem. To regulē Ministru kabineta (MK) noteikumi un ceļu satiksmes noteikumi. Papildus prasības būvprojektiem ir noteiktas arī Autoceļu būvdarbu specifikācijās, kur ir aprakstītas prasības dažādiem ceļu konstrukcijas elementiem un dotas atsauces uz specifikācijām un testēšanas metodēm atbilstoši Eiropas standartiem. Ceļu specifikācijas izstrādā konsultants, redakciju skaņojot ar darba grupu, kurā piedalās būvnieki, projektētāji, VSIA Latvijas Valsts ceļi (LVC) un pēc vajadzības arī citi pieaicināti eksperti. Gadās situācijas, kad nav iespējams ievērot ne obligātos, ne ari citus – brīvprātīgos standartus, to lielākoties nosaka ierobežotais finansējums,kā arī dažkārt nepieciešamā papilduszemes atsavināšana, lai nodrošinātu standartiem atbilstošus risinājumus. Lielākoties šie jautājumi parādās valsts autoceļu pārbūves projektos. LVC Ceļu būvprojektu daļas vadītājs Jānis Tihonovs skaidro, ka tas nenozīmē, ka projektētāji neņem vērā obligāto standartu prasības. Tomēr, ja irobjektīvi apstākļi, tad ir atkāpes nostandarta prasībām un tiek pielāgoti risinājumi.
Standarts
Uz konsensa pamata izstrādāts un atzītu institūciju apstiprināts dokuments, kas ietver vispārējus un daudzkārtēji piemērojamus noteikumus, norādījumus vai raksturojumus dažāda veida darbībām vai to rezultātiem un ir vērsts uz optimālas sakārtotības pakāpi noteiktā jomā. Standartiem jābūt pamatotiem, apvienojot zinātnes un ražošanas pieredzi, un optimāli jāveicina kāda kopīga labuma gūšana.
AVOTS: Latvijas Nacionālā standartizācijas institūcija SIA Latvijas standarts
Valsts ceļu tīkls lielā mērā ir izbūvēts 20. gadsimta vidū un kopš tā laika ir mainījusies gan satiksmes intensitāte, gan likumdošana, īpašumtiesības un arī būvdarbu izmaksas. Ne vienmēr ir iespējams atpirkt zemes no īpašniekiem, lai pārbūvētu ceļa posmu vai mezglu atbilstoši 21.gadsimta standartiem, lielā mērājautājums atduras finansējumā. Šī iemesla dēļ ir autoceļu posmi, kurosnav ievērotas visas mūsdienu standartu prasības. LVS standarti tiek izstrādāti tikai tajos gadījumos, ja attiecīgās prasības jau nenosaka Eiropas standarti (EN), kuri pārsvarā tiek adaptēti. Tos tulko un apstiprina Latvijas standartu statusā, nemainot saturu. Izņēmums ir tiltu projektēšanas Eiropas standarti, kuriem tiek izstrādāti Nacionālie pielikumi, iekļaujot tajos Latvijas specifiskas prasības. Eiropas standarti galvenokārt nosaka prasības ceļu un tiltu būvmateriāliem un to testēšanas metodēm. Valsts ceļu tīklā visi Latvijas standarti ir saistoši visām pusēm gan projektētājiem, gan būvniekiem, un to nosaka LVC projektēšanas uzdevums, atbilstoši kuram būvprojekti jāizstrādā saskaņā ar Latvijas standartiem, arī noslēgtajam projektēšanas un vēlāk būvniecības līgumam ir jāatbilst attiecīgajiem standartiem. Proti, būvdarbi būs jāizpilda atbilstoši būvprojektam, kura risinājumi ir attiecīgi balstīti uz Latvijas standartiem, un kurā paredzētajiem materiāliem jāatbilst Ceļu specifikācijām un Eiropas standartiem.
Standartu izstrāde
Standartu izstrādē var piedalīties visas standartizācijā ieinteresētās puses. “Latvijas standartus attiecīgajās nozarēs atbilstoši Standartizācijas likumam izstrādā standartizācijas tehniskās komiteja vai darba grupa. Tās tiek dibinātas pēc nozaru principa, un ierosinātājs ir standartu pasūtītājs. Standartizācijas tehniskās komiteja sastāvu veido attiecīgās jomas ieinteresētās personas, pamatojoties uz brīvprātības principa. Dalībnieki ir produktu/pakalpojumu lietotāji, ražotāji, patērētāju interešu aizsardzības organizācijas, sertifikācijas, testēšanas, akreditācijas, uzraudzības institūcijas, izglītības iestādes, politikas veidotāji un citas organizācijas, kas ir ieinteresētas standartu izstrādē un lietošanā. Dalībai komitejas darbā katra ieinteresētā puse, kas ir juridiska persona, deleģē savu ekspertu.
Autoceļu nozares standartus izstrādā LVS tehniskā komiteja STK15 Autoceļi. Komitejas darbā šobrīd piedalās Satiksmes ministrija (SM), LVC, VAS Latvijas autoceļu uzturētājs, VAS Latvijas Valsts meži un Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD). Tehniskajai komitejai ir arī vairākas darba grupas,” skaidro LVC Stratēģijas daļas vadošais projektu vadītājs un tehniskās komitejas STK15 Autoceļi sekretārs Guntis Grāveris. Viņš norāda, ka lielākā daļa ceļu nozarē izmantoto standartu ir Eiropas Standartizācijas Komitejā izstrādātie Eiropas standarti, kas apstiprināti Latvijas standartu statusā. Savukārt faktiski visi ceļu projektēšanas standarti ir pārstrādāti Vācijas ceļu projektēšanas normatīvi.
Patlaban vislielākās aktivitātes notiek darba grupā Satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi, kura ir iesaistīta LVS 77 Ceļazīmes pārskatīšanā un jaunas redakcijas izstrādāšanā. Papildus tiek plānots ar konsultanta palīdzību izstrādāt Nacionālo pielikumu LVS EN 1991-2:2004/NA:2020 1. Eirokodeksam Iedarbes uz konstrukcijām 2.daļai Satiksmes slodzes tiltiem. Eiropas standartos izmaiņas ik pēc pieciem līdz septiņiem gadiem veic Eiropas standartizācijas komiteja (CEN) un, kā jau minēts, Latvijā tās tiek ieviestas nemainot. “Galvenā būtība ir tāda, ka LVS izveido un izstrādā brīvprātīgi nozarē iesaistīti eksperti. Valsts institūcija nevar vienpersoniski izstrādāt un apstiprināt LVS, tas ir iesaistīto ekspertu vienprātīgs lēmums. Tomēr valsts ver lemt par to, ka kādu no LVS padarīt par prasībām, kuras noteikti kaut ko darot ir jāizpilda,” norāda Satiksmes ministrijas (SM) Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors un LVS tehniskās komitejas STK15 Autoceļi priekšsēdētājs Tālivaldis Vectirāns.
Brīvprātīgie un obligātie
“LVS lietošana ir brīvprātīga, izņemot tos LVS, kuri ir minēti Ministru kabineta (MK) noteikumos, tie ir piemērojami obligāti,” skaidro T. Vectirāns. Sarežģīta situācija ir attiecībā uz standartu piemērošanu nobrauktuvēm, atzīmē J. Tihonovs. To novietojums un konfigurācija pārbūves projektos tiek pārskatīts, bet ne vienmēr tiek izpildītas visas LVS 190-3 prasības. “Visiem projektiem ir finansējuma ierobežojums, kurā ir jāiekļaujas, tādēļ netiek realizēti tādi risinājumi kā paralēlo ceļu būvniecība gar ceļiem ar lielu satiksmes intensitāti, kas ļautu samazināt nobrauktuvju skaitu pie valsts autoceļiem ar intensīvu satiksmi,” skaidro J. Tihanovs. Viņš arī atzīmē, ka bieži vien esošie pievienojumi ir izvietoti nepārredzamās līknēs vai ļoti tuvu krustojumiem, piemēram, pie kāda veikala, kas tur jau atrodas sen. Veikalu pārcelt LVC projekta ietvaros nav iespējams, jāizstrādā risinājumi, kas ir gan droši satiksmei, gan saglabā savu līdzšinējo funkcionalitāti. Kā piemēru viņš min autoceļa Rīga–Ērgļi (P4) un autoceļa Inciems–Sigulda–Ķegums krustojuma pārbūve par rotācijas apli Suntažos. Rotācijas apļa projektēšana un būvniecība šajos šaurajos apstākļos ir komplicēta. Projekta risinājumi lielākoties atbilst LVS prasībām un tajā pašā laikā ir izdevies saglabāt visu sabiedrisko ēku funkcionalitāti.
Obligāti ievērojamie standarti
LVS 77–1: Ceļazīmes. 1. daļa: Ceļazīmes, LVS 77-2: Ceļazīmes. 2. daļa: Uzstādīšanas noteikumi, LVS 77-3: Ceļazīmes. 3. daļa: Tehniskās prasības (MK noteikumi nr. 279: Ceļu satiksmes noteikumi)
LVS 85 Ceļa apzīmējumi (MK noteikumi nr. 279: Ceļu satiksmes noteikumi)
LVS 190–10 Gājēju pāreju projektēšanas noteikumi, (MK noteikumi nr. 279: Ceļu satiksmes noteikumi);
LVS 190–3 Ceļu vienlīmeņa mezgli (MK noteikumi nr. 505, Noteikumi par pašvaldību, komersantu un māju ceļu pievienošanu valsts autoceļiem)
“Kā neatbilstību LVS var minēt rotācijas aplim tuvu esošās nobrauktuves, bet tā kā tās ir uz iedzīvotājiem svarīgām ēkām – veikalu, aptieku, tad nobrauktuves tiek saglabātas vai pārceltas uz citām satiksmei drošākām vietām,” skaidro J. Tihonovs. Savukārt uz jautājumu, vai ceļi, kas ir būvēti 20. gadsimtā, atbilst patlaban spēkā esošajiem standartiem, viņš norāda, ka nē. Ceļu mezgli ir izbūvēti daudz plašāki nekā to paredz mūsdienu standarts. Tieši tāpēc diezgan bieži tiek realizēti atsevišķi projekti, kuru ietvaros pārbūvē tieši satiksmes mezglu jeb krustojumu. Nereti 20. gadsimtā būvētajiem autoceļiem nav izbūvēta pilnvērtīga ūdens novades sistēma, atsevišķiem autoceļiem jau ir pienācis laiks, kad to normālprofils jeb ceļa klātnes, joslu skaits/platums un nomaļi platums vairs neatbilst šī brīža satiksmes intensitātei. Spilgts piemērs ir Rīgas apvedceļš (A4) (Baltezers–Saulkalne), kur vidējā diennakts satiksmes intensitāte ir pat 19 234 automašīnas diennaktī no kurām 30% ir kravas auto. Atbilstoši satiksmes intensitātei un LVS 190-2 šim ceļam būtu jābūt divbrauktuvju ceļam, piebilst J. Tihanovs.
Atšķirībā no ceļiem, tiltiem nav standartu. Visi dokumenti, izņemot Tiltu inspekcijas, kas iet caur tehnisko komiteju, ir ieteikumi, vadlīnijas un rokasgrāmatas. “Es domāju, ka šis ir pareizais ceļš uz ko būtu jāvirzās arī attiecībā uz ceļiem. Piemēram, Ceļu būvdarbu specifikācijas nav ne standarts, ne MK noteikumi, bet darbojas. Latvijā daži standarti ir pārstrādāti vadlīnijās,” norāda LVC Tiltu daļas vadošais projektu vadītājs Roberts Auziņš.
Citu pieredze
Virknei citu valstu jautājumus, kuriem Latvijā prasības ir noteiktas standartos, nosaka cita veida normatīvie dokumenti. Piemēram, ceļu administrācijas vai ministrijas izstrādāti un apstiprināti ieteikumi vai vadlīnijas, rokasgrāmatas, rekomendācijas utml. Šie normatīvi, atšķirībā no nacionālajiem standartiem, ir publiski pieejami un bezmaksas. “Vācijā ieteikumus taisa Satiksmes ministrija, Francijā tās ir instrukcijas un tās sagatavo Satiksmes ministrija, sadarbojoties ar ceļu administrāciju, Zviedrijā ieteikumus izstrādā ceļu administrācija. Igaunijā tie ir normatīvie akti un pie izstrādes piedalās Ekonomikas un Satiksmes ministrijas. Daļā šo valstu tie ir arī par maksu,” skaidro G. Grāveris.
Par maksu
Latvijas valsts standarti ir pieejami par maksu. Neatkarīgi no tā, kas izstrādā Latvijas standartus, tie tiek reģistrēti Nacionālajā standartizācijas institūcijā SIA Latvijas standarts, kas ir valsts uzņēmums un kura kapitāldaļu turētājs ir Ekonomikas ministrija (EM). Tā funkcija ir nodrošināt sabiedrībai pieejamus un uzti-camus standartizācijas pakalpojumus, organizējot Latvijas nacionālo standartu izstrādi un Eiropas un starptautisko standartu adaptāciju atbilstoši starptautiskajiem standartizācijas principiem. Latvijas na-cionālo standartu maksu nosaka SIA Latvijas standarts un ienākumi par standartu pārdošanu tiek novirzīti tā funkciju nodrošināšanai. Standartus var iegādāties uzņēmuma tīmekļa vietnē, bet lasīt var uz vietas LVS birojā un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Arī LVC Attīstības instrumentu daļas vadītāja Liesma Grīnberga atzīmē, ka standarti būtu jāuztver kā kritērijs un vadlīnijas, kas pasaka pamata rīcības scenāriju vairākumam tipveida gadījumu. Tāpat atbilstība konkrētam standartam visām iesaistītajām pusēm atvieglo sapratni un panāktu iespējami vienmērīgu kvalitāti. Standartus būtu jāizmanto kritiski izvērtējot, kam un ar kādu mērķi tas tiek pielietots, lai nepieļautu, ka standarts ir neloģisks attiecībā pret reālo situāciju konkrētā gadījumā, vai izmantots kā attaisnojums, ka “viss taču atbilst standartam”, ja dzīvē tomēr nestrādā. Izteikta standartizācija un akla sekošana standartiem ierobežo telpu procesu, metožu un materiālu attīstībai un inovācijai.
Kekava ABT ģenerāldirektors Juris Frīdmanis norāda: “Standarti ir laba lieta un to esamība rada pamatu, lai būvniecības procesā nodrošinātu prognozējamu un kvalitatīvu rezultātu. Vienlaicīgi, spēkā esošie standarti nereti izrādās par spēcīgu birokrātijas ieroci pret inovatīviem risinājumiem, jo tie nav ierakstīti standartā. Savukārt, lai to iekļautu standartā ir jāveic nepamatoti garš ceļš. Šeit nav runa par atkāpēm no standartiem, kas saistīti ar drošības riskiem vai ir ārpus fizikas likumiem, bet tīri par pieredzē balstītiem, inženiertehniski pierādītiem un citās valstīs aprobētiem.” Viņaprāt, standartiem būtu jābūt kā vadlīnijām nevis likumam un ja alternatīvs risinājums ir inženiertehniski analogs vai labāks, tad nevajadzētu būt ierobežojumiem to pielietot. “Būvējot Ķekavas apvedceļu, mēs vadījāmies pēc visiem spēkā esošajiem standartiem, kā arī piedāvājām vairākas inovācijas. Mūsu gadījumā, pateicoties tam, ka šis bija pirmais PPP projekts, kur atbildību par rezultātu uzņemas Privātais Partneris un Publiskā Partnera izpratnei bija iespējams ieviest piedāvātās inovācijas un tās šobrīd apliecina savu vērtību. Diemžēl, ir arī novērojami gadījumi, kad standartos balstīti risinājumi dzīvē nestrādā nedz no uzturēšanas viedokļa, nedz satiksmes drošības viedokļa un Privātais Partneris nodrošina risinājumu izmaiņas uz sava rēķina. Par to runāju arī LVC rīkotajā konferencē. Cerams, ka vismaz daļa no mūsu secinājumiem tiks ņemta vērā, lai pilnveidotu risinājumus citiem ceļu infrastruktūras objektiem,” piebilst
J. Frīdmanis.
Situācijas, kurās standarti nedarbojas līdz galam. Ķekavas apvedceļa piemērs
1/3


