Ceļa stabiem,  tik ierastajiem ceļu aprīkojuma elementiem uz Latvijas ceļiem, gadsimtu gaitā mainījusies nozīme, izvietojums, arī izskats un materiāli, no kā tie izgatavoti. 20. gadsimtā ceļu stabi bija pārsvarā no betona, bet mūsdienās tos aizstājuši metāla vai plastikāta veidojumi.

Agrākos gadsimtos Latvijā ceļmalās izvietoja verstes stabus. Versts kā mērvienība kalpoja attālumu norādīšanai starp pilsētām un citiem svarīgiem objektiem senajā Krievzemē, vēlāk Krievijas impērijas teritorijā, tai skaitā arī Kurzemes un Vidzemes guberņās (1 Krievijas versts = 1,0668 km). Pirmie stabi tika izgatavoti no koka, tie tika aptēsti astoņstūraini un nokrāsoti gaiši pelēki. Vidzemē 1818. gadā koka stabu vietā uzstādīja akmens stabus ar kubisku virsotni. Šādi stabi kalpoja ilgāk, un tikai 20. gadsimta sākumā tie pamazām izzuda. Mūsdienās vēl ap 30 šādi verstes stabu ir atrodami pie ceļiem Vidzemē.

Attālumu kilometros no maršruta (ceļa) sākuma līdz tā beigām apzīmē kilometru stabi. 1937. gadā tika izstrādāti kilometru stabi (1. attēlā), ko uz Latvijas ceļiem sāka uzstādīt, sākot no 1938. gada. Pēc noteiktiem standartiem betona elementus gatavoja katrā ceļu saimniecībā, pamatā tas bija roku darbs. Tāpat tika gatavoti caurteku posmi un citi mazāki betona ceļu aprīkojuma elementi.

Betona elementu centralizēta izgatavošana un apgāde Latvijā sākās 1950. gados, kad tika izveidoti dzelzsbetona poligoni Kuldīgā (1950) un Bašķu karjerā pie Aglonas (1957).  1961. gadā darbu uzsāka Rīgas dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca, kur betona elementus ražoja lielā apjomā, bet 1970. gadā uz vairāku ceļu organizāciju palīgražošanas cehu bāzes nodibināja Ceļu būvmateriālu kombinātu.

Padomju laikos ceļa zīmju veids un noformējums tika noteikts ar valsts standartu (GOST 10807-64), kas saskanēja ar starptautisko ceļa zīmju sistēmu. Latvijā šo ceļa zīmju lietošanas sākums tika noteikts 1964. gada 7. oktobra Ministru Padomes lēmumā Nr.591 (2. attēls).

1971.gada 26.augustā tika apstiprināts jauns valsts standarts (GOST 10807-71), ar kuru nomainīja iepriekšējo. Pēc šī standarta izstrādāto ceļa zīmju ieviešana sākās 1973.gada janvārī. Ceļa zīmju pilnīga nomaiņa beidzās 1975. gadā (3. attēls).

20 un 21.gadsimtu mijā sāka lietot metāla kilometru stabus, vienkāršojot to formu un pielāgojot mehāniskai ražošanai (4. attēls).

Ceļa rādītājs ar attāluma norādēm, 20. gs. vidus.

Kilometru stabs uz autoceļa Rīga–Jelgava, 1938. gads.

Aizsargstabiņi ir viens no vecākajiem ceļu norobežošanas veidiem. Tos uzstāda ceļu nomalēs 40–50 cm attālumā no ceļa klātnes šķautnes, piemēram, pie dzelzceļa pārbrauktuvēm, tiltu uzbrauktuvēm, ceļu aso pagriezienu ārējās malās un citās bīstamās vietās. Agrāk tos izgatavoja no koka, akmens, dzelzsbetona, bet mūsdienās – no plastikāta.

Aizsargstabiņi pie ceļa Jelgava–Kalnciems, 1938. gads.

Autoceļš Rīga-Pleskava  (vecais ceļš)  pie Lorupes gravas. 1963. gads.

1935. gadā celtais tilts pār Pērsi Koknesē. Tilta nobrauktuvēs – aizsargstabiņi.

Pasta atklātne “Daugavpils. Skats uz šoseju”, 1930. gadi.

Ceļu signālstabiņš (piketa stabiņš) ir atsevišķs ceļa vertikālo apzīmējumu elements, kas iezīmē ceļa klātni un informē satiksmes dalībniekus. Signālstabiņi kalpo arī kā piketa stabiņi, ja uz tiem ir skaitlis. Tos uzstāda starp kilometru stabiem no 1 līdz 9, lai fiksētu 100 m attālumu viena kilometra robežās, un tie galvenokārt paredzēti ceļu uzturēšanas dienestiem – ceļu būvju, remontdarbu vietu apzīmēšanai.

Pieketa satbiņu veidi 20. gs.

Piketa stabiņus senāk izvietoja pie galvenajiem ceļiem. Līdz 1937. gadam tas bija iekrāsots laukakmens (1.), no 1937. gada – betona piketstabiņš (2.), 1940.–1960. gados – attālums tika iekrāsots uz plēsta laukakmens ar izceltu pamatni (3.). 20.gs.beigās ieviesa plastikāta piketa stabiņus (4. un 5.).

Piketa stabiņus pie ceļiem izvieto, lai fiksētu 100 m attālumu viena kilometra robežās.

Titulattēlā: Ceļa Ērgļi–Bērzaune–Ļaudonas pārbūve pie Ļaudonas, 1935. gads.

Foto no Latvijas Ceļu muzeja arhīva.