Mūsdienās koku alejas ir unikāls vēsturisks mantojums. Tās sāka stādīt vēl 18. gadsimtā, kad vienīgais transporta līdzeklis preču un pasažieru pārvadāšanai bija pajūga transports un ceļu braucamā daļa ar īpašu cietu segumu netika nostiprināta. Pirmie ceļu stādījumi tika ierīkoti gājēju un braucēju pasargāšanai no saules tveices, vēja brāzmām un lietus. To uzdevums bija novērst grunts ceļu izkalšanu un putekļošanos, aizsargājot ceļa klātni no vēja un nokrišņu iedarbības.

19. gadsimtā, ietekmējoties no Rietumeiropas dārzu un parku modes, muižnieki Latvijā stādīja alejas – kā piedevu pie muižas apbūves centrālās ēkas. Ceļa apstādījumi tika veidoti divās iespējami taisnās koku rindās ceļa nomalēs, retāk – aiz ceļa sānu grāvjiem.

Alejas joprojām ieskauj ceļus uz lauku viensētām un pat saimniecību ceļus uz ganībām. Funkcionāli tās aiztur troksni un vēju, rada ēnu braucējiem, bet pilsētās koki absorbē dūmgāzes.

19. gadsimta otrajā pusē, attīstoties dzelzceļu satiksmei, gar dzelzceļiem sāka veidot sniega aizturstādījumus – eglīšu dzīvžogus, lai ziemā pasargātu sliežu ceļus no aizputinājumiem. Vēlāk, 20. gadsimtā, šādus dzīvžogus sāka stādīt arī gar galvenajām šosejām.

Dzīvžogi bija diezgan efektīvs līdzeklis ceļu aizsargāšani no aizputinājumiem un vienlaikus pasargāja ceļmalās augošās lauksaimniecības kultūras no automašīnu izplūdes gāzēm. Šie apstādījumi arī samazināja autosatiksmes troksni ceļa tuvumā esošajās dzīvojamās un sabiedriskajās ēkās.

Izdevumā Latvijas ceļu zaļā rota (1988) rakstīts: “1950.–70. gados autobusu pieturās un atpūtas vietās mērķtiecīgi tika veidoti apstādījumi – stādīti koki, košumkrūmi, ierīkotas puķu dobes. Tikai apstādījumu darbiem vien pēckara gados izlietoja vairāk nekā 14 miljonus rubļu, rekonstruējot vecos un ierīkojot jaunus stādījumus.”

Meža dienu vēsture

Koku stādīšana pie ceļiem aizsākās kā Meža dienas 1928. gadā Varakļānos, kad pēc mežziņa Pētera Purvīša (1895–1996) iniciatīvas tika sarīkota sabiedrisko ēku apstādīšana ar kokiem un ierīkots pilsētas bulvāris.

1930. gados Meža dienu pasākumi bija vērienīgi, tika apstādīts ceļa posms Tukums–Brizule, Sēmes pagastā. Savukārt Meža dienās 1932. gadā tika iestādīta ķiršu aleju gar autoceļu no Lietuvas robežas līdz Ventspilij.

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gadā Zemkopības ministrijai uzdeva izstrādāt apstādīšanas un izdaiļošanas darbu plānu valsts mērogā. 1934. gada 4. oktobrī notika Zemkopības, Kara, Izglītības un Iekšlietu ministriju pārstāvju apspriede, kurā nolēma, ka 1935. gada Meža dienu pasākumos jāiesaista visa sabiedrība un par Meža dienu augstāko protektoru ievēlēja K. Ulmani. Sabiedrība tika aicināta: “Rīkosim Meža dienas!” un “Stādīsim bērzus!”.

1935. gada Meža dienās ministru prezidents Kārlis Ulmanis Jelgavas šosejas malā iestādīja pirmo bērzu, pēc tam pa vienam kokam stādīja visi valdības locekļi. Apstādīto šoseju, kas savieno Rīgu ar Jelgavu Rīgas pilsētas robežās, vēlāk nosauca par Vienības gatvi.

1939. gadā Meža dienas tika atklātas pie Piņķu baznīcas, kur tika iestādīti četri ozoli, kas simbolizēja Kalpaka bataljona četras vienības. Šo dienu nozīmīgs pasākums bija ķiršu alejas stādīšana, kad tika iestādīti 16 tūkstoši ķiršu koku, izveidojot Kalpaka (Uzvaras) gatvi 60 km garumā ceļa posmā Rudbārži–Skrunda–Saldus. Tās bija vērienīgākās Meža dienas visā meža dienu vēsturē, kā arī pēdējā Latvijas brīvvalstī.

Pēc kara, 1948. gadā, Meža dienu pasākumus atjaunoja. Tās rīkoja Latvijas PSR Ministru Padome. 1950. gadā pasākumu pārdēvēja par “Meža un dārza dienām”, bet jau 1958. gadā tās aizliedza, jo uzskatīja par buržuāzijas palieku. Apkārtnes sakopšanu un koku stādīšanu turpmāk sasaistīja ar padomju laika svarīgiem notikumiem vai valstiskiem svētkiem, nosaucot par Sestdienas talku.

1996. gadā dzima ideja par Latvijas robežas apstādīšanu ar ozoliem. Pirmie ozoli tika iestādīti Grenctāles robežpunktā gar Latvijas un Lietuvas robežu.

Atjauno ceļu apstādījumu tradīciju

Mūsdienās uz vairāk nekā 9,6 % no VSIA Latvijas Valsts ceļi (LVC) pārziņā esošajiem autoceļiem vēl joprojām sastopami padomju gados speciāli veidotie apstādījumi, galvenokārt vienpusējās un divpusējās koku rindās, kā arī ir sastopami sniega aizturstādījumi. 

Atsevišķi koki, kas kļuvuši par apdraudējumu satiksmei, iedzīvotājiem vai īpašumam, tiek apsekoti un novērtēti, un nepieciešamības gadījumā tiek lemts par koku nozāģēšanu. Likvidē arī nokaltušos, satiksmei un cilvēkiem bīstamos koku zarus,  agrāk stādītos dekoratīvos krūmus un kokus, kas samazina krustojumu pārredzamību un traucē ceļu ikdienas vai periodiskās uzturēšanas darbu veikšanu.

Arī ceļu būvdarbu procesā, kuru laikā ir jāatjauno ceļa profils, jārok grāvji, bieži vien ir nepieciešama koku nociršana.

2022. gada 6. maijā pirmo reizi pēc vairākām desmitgadēm gar valsts autoceļu atkal tika izveidoti koku stādījumi. Pie reģionālā autoceļa Cēsis–Vecpiebalga–Madona (P30) Taurenē SIA Latvijas Valsts ceļi kolektīvs sadarbībā ar AS Latvijas valsts meži speciālistiem un kolēģiem no VAS Latvijas autoceļu uzturētājs iestādīja koku aleju – 55 ozolus un vairākus pīlādžus. Šajā vietā 2016. gadā ceļa pārbūves laikā bija jāizcērt ceļmalā esošā liepu aleja, un tagad koku stādījums ir atjaunots.

Ozoli tika iestādīti uz valstij piederošas zemes ceļa nodalījuma joslā aiz grāvja, līdz ar to neradīs draudus satiksmes drošībai, bet ar laiku veidos skaistu aleju. Izvēlētā ozolu šķirne ir ar kompaktu, ovālu vainagu, kas nozīmē, ka to zari nestiepsies pāri ceļam un neradīs problēmas ar redzamību. Ceļa posms, gar kuru atjaunota aleju, atrodas apdzīvotā vietā un ir labi pārredzams.

Foto no Latvijas Ceļu muzeja arhīva.