Uldis Augulis: līdz 2019. gadam ir jābūt gatavam plānam, kur turpmāk ņemsim naudu ceļiem

Uldis Augulis Satiksmes ministra amatā strādā kopš februāra. Tomēr šī nozare viņam nav sveša – Satiksmes ministrija jau pirms 6 gadiem piedzīvojusi viņa virsvadību. Ceļu būvniecība pašlaik rit pilnā sparā, pagājušajā mēnesī savu redzējumu par nozares attīstību prezentēja ministra sasauktā ekspertu grupa, bet turpmākajos mēnešos gaidāms darbs pie nākamā gada budžeta, tajā skaitā valsts ceļiem.  “Autoceļu Avīze” aicināja ministru uz sarunu par situāciju nozarē un perspektīvām.

Vai Latvijā slikti ceļi ir problēma?

Slikti ceļi, protams, ir problēma. Ceļi ir valsts vizītkarte, no ceļu tīkla ir atkarīga reģionu dzīve, un visbeidzot ‒ bez labas ceļu infrastruktūras nav iespējama valsts ekonomikas attīstība.

Latvijas gadījumā lielākā problēma ir tā, ka pēdējo 25 gadu laikā tik maz esam ieguldījuši ceļos, ka uzkrāto remontdarbu deficīts jau sasniedz 4,5 miljardus eiro. Tas ir nedaudz vairāk nekā gadskārtējais valsts budžets kopumā. Pilnīgi skaidrs, ka tādu deficītu nav iespējams kompensēt pāris gadu laikā, taču jādomā, kā šo bedri varētu vismaz nepalielināt.

Slikti ceļi – tie ir zaudējumi ekonomikai un visai sabiedrībai. Ekonomisti aprēķinājuši, ka slikto ceļu dēļ katru gadu Latvijas sabiedrība nes 880 miljonu eiro zaudējumus – tas attiecas uz biežajiem auto remontdarbiem, rezerves daļām, degvielas patēriņu un neizpildītajiem pārvadājumiem. Līdz ar to man, atgriežoties ministra amatā, prioritātes īpaši nemainās – ceļi paliek kā galvenā prioritāte.

Tikko teicāt, ka ceļu remontdarbu deficīts ir sasniedzis jau 4,5 miljardus eiro. Puse valsts autoceļu ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. Augusta sākumā jūsu izveidotā ekspertu darba grupa prezentēja priekšlikumus situācijas uzlabošanai. Vai kāds no tiem jums šķiet lietderīgs un realizējams?

Jāsaka, ka praktiski visi priekšlikumi ir izvērtēšanas vērti. Protams, lielā mērā tas ir politisks jautājums, politiska izšķiršanās ‒ vai mēs vēlamies, lai ceļu sakārtošana kļūst par vienu no valdības prioritātēm.

Viens no priekšlikumiem – veikt visaptverošu esošo ceļu inventarizāciju un izvērtēšanu, neatkarīgi no ceļu piederības. Nekas tāds līdz šim Latvijā nav noticis. Ir izvērtēti valsts ceļi un tilti, bet nav tā kopējā skatījuma un kopējās bildes, lai mēs varētu racionāli, plānveidīgi izlietot tos resursus, kas mums jau ir pieejami. Vajag izvērtēt visu ceļu nepieciešamību, veikt sociāli ekonomisko analīzi un lemt, kādu kopējo ceļu tīklu veidot. Iespējams, jau šobrīd ir ceļu posmi, kurus būtu jānodod pašvaldībām, iespējams ‒ kādi ir jāpārņem valstij. Iespējams, pārņemot kādu komersantiem piederošu, ceļu, ir iespējams sakārtot veselu maršrutu. Sakārtojot ceļu tīklu kopumā, ir iespējams racionālāk izmantot tos līdzekļus, kas pieejami ceļu uzturēšanai. Tas ir praktisks darbs, kas ir izdarāms, turklāt esošo resursu ietvaros.

Kad šo inventarizāciju varētu veikt?

To vajadzētu izdarīt 2017. gada laikā.

Kā ar citiem ekspertu priekšlikumiem – attiecībā uz nodokļiem, piemēram?

Protams, lielais jautājums ir ceļu fonds – kad un kā tas varētu darboties, zinot, ka iepriekš tas ir labi strādājis. To es zinu no pieredzes, jo savulaik kā pašvaldības vadītājs esmu pieredzējis laiku, kad ceļu fonds tika izveidots un strādāja. Ceļu lietotājiem, kas maksā nodokļus un nodevas par saviem auto un it kā ceļu uzturēšanu, ir tiesības saņemt pretī labāku ceļu tīklu, tāpēc būtu tikai loģiski un godīgi, ja tie nodokļi, kuri tiek saņemti no auto īpašniekiem un ir prognozējami, lielākā apjomā nonāktu uz ceļiem.

Piemēram, akcīzes nodoklis par naftas produktiem, eirovinjete un ceļu nodoklis ‒ tas viss kopumā nākamajā gadā garantētu ceļiem ap 550 miljoniem eiro.

Bet fonda atjaunošana ir politisks lēmums?

Tas ir politisks lēmums par budžeta iespējām un prioritātēm. Ja mēs valsts pamatbudžetam būsim spējīgi nopelnīt vairāk, tad nosegtu – policistu algas, pedagogu algas, veselības aprūpi. Un arī ceļus. Tad, lai varētu stabili plānot un būvēt ceļus, ceļu fonda atjaunošana būtu pareizs solis.

Izskanēja arī priekšlikums līdz fonda atjaunošanai nofiksēt šo procentu no akcīzes nodokļa, ar kuru varētu rēķināties un tad katru gadu palielināt par 5%. Vai šo priekšlikumu varētu atbalstīt?

Visus priekšlikumus – gan par ceļu fondu, gan ceļu inventarizāciju, gan iespēju aizņemties (lai ceļus varētu remontēt arī tad, ja budžetā to nevar atļauties), gan visus pārējos, ko ekspertu grupa izskatīja, Satiksmes ministrija apkopo, un sagatavos informatīvo ziņojumu valdībai. Ministru kabinetā kopā ar pārējiem kolēģiem būs jālemj, kuri no priekšlikumiem ir realizējami un kad.

Valdība to pieņems zināšanai?

Vai zināšanai, vai lems par konkrētiem uzdevumiem saprotamos periodos. Ir jārēķinās, ka jau divus plānošanas periodus esam ieguldījuši ceļos Eiropas finansējumu. Šiem ceļiem ir regulāri nepieciešams veikt virskārtas maiņu, kas prasīs lielākus uzturēšanas līdzekļus. Savukārt pēc 2018. gada strauji samazināsies Eiropas fondu līdzekļi, kuri, lai varētu nodrošināt to būvdarbu apjomu, mums būs jāaizstāj ar valsts budžeta finansējumu. Tas ir nepieciešams arī tādēļ, lai nodrošinātu budžeta ieņēmumus nodokļu veidā, lai nepalielinātos bezdarbs. Valdībai būs jāpieņem lēmums, un es ceru, ka visi saprot, ko tas nozīmē.

Runa ir par to, lai lēmums tiktu pieņemts līdz brīdim, kad būsim apguvuši šī perioda struktūrfondu līdzekļus?

Jā, risinājumam ir jābūt jau 2019. gadā – vai nu tā ir iespēja aizņemties (ja nav budžeta resursu vai gribam citām lietām novirzīt tik, cik katra nozare ir paredzējusi), vai kāds cits risinājums. 2019. gads ir kritiskais moments, kad mums ir nepieciešams konkrēts plāns, kur turpmāk ņemsim naudu ceļiem.

Vai var uzlabot, ceļu stāvokli, nepalielinot finansējuma apjomu un nesamazinot kvalitātes prasības? Varbūt ir iespējamas lētākas remontdarbu metodes? Vai varbūt mainīt principus, kurus ceļus remontēt?

Metodes droši vien var meklēt lētākas, bet to kvalitātes latiņu, kāda šobrīd ir pacelta, man negribētos nolaist uz leju. Parasti skopais maksā divreiz. Labāk ieguldām un darām to kvalitatīvi, neuzgrūžot problēmu mūsu bērniem un mazbērniem, un būvējam kārtīgi – tā lai būves kalpo ilgi.

Kad iepriekšējo reizi bijāt Satiksmes ministrs, likāt pamatus VAS Latvijas Valsts ceļi Ceļu laboratorijai. Šogad to apmeklējāt un redzējāt darbībā. Vai esat apmierināts ar redzēto? Vai ceļus Latvijā tagad būvē labāk un kvalitatīvāk nekā pirms 10 gadiem?

Paskatoties uz laboratoriju pēc piecu gadu pārtraukuma, var redzēt, ka kvalitātes pārbaudēs ir sperts ļoti liels solis uz priekšu. Tur ir zinoši speciālisti un mūsdienīgs aprīkojums. Mums ir iespēja izmantot jauno grunts radaru un vērtēt grunts slāņus 10 m dziļumā pirms projektēšanas, pēc būvniecības un būvniecības laikā – pirms pieciem gadiem šādu tehnoloģiju mums nebija, tas viss bija tikai plānos. Tā kā pasūtītājam ir spēcīga laboratorija, arī būvniekiem lielāka uzmanība jāpievērš tam, ko viņi dara. Tas, ka uzraudzība gājusi uz priekšu, protams, priecē ‒ kvalitātes prasības ir palielinājušās.

Arī būvniecības tehnoloģiju ziņā esam gājuši uz priekšu. Piemēram, reciklēšanas metode, ko izmantojam valsts galvenajiem ceļiem. Viena no pirmajām vietām, kur to izmantoja, bija Liepājas šoseja, pirms Kalnciema tilta. Sākumā varbūt bija risks – kas notiks ziemā, vai materiāls nelūzīs. Izrādās, ka Latvijas ceļiem tā ir ļoti piemērota tehnoloģija, un sevi ir pilnībā attaisnojusi. Protams, dzīve iet uz priekšu – iekārtas, tehnoloģijas, piedevas attīstās. Iespējams, nākotnē mēs varētu panākt vēl lielāku efektu.

Viesturs Silenieks vienā no iepriekšējiem “Autoceļu Avīzes” numuriem stāstīja par “ceļu diētas” filozofiju. Vai esat par to dzirdējis? Ko par to domājat?

Faktiski mēs uz valsts un pašvaldības ceļiem to jau šobrīd darām. Piemēram, Grobiņā ir sašaurināti padomju laikos būvētie 9 metrus platie grants ceļi. Izrokot grāvi ceļam pa vidu, pašvaldība sašaurināja ceļu, bet malu atstāja gājējiem un velosipēdistiem. Uz grants ceļa tiek uzlabota satiksmes drošība, un arī ceļa uzturēšanā ir starpība – vai greideris iet piecas vai trīs reizes. Tās ir izmaksas. Mēs to esam pārrunājuši arī ar ceļa uzturētājiem, ar VAS Latvijas Valsts ceļi acīmredzot mums šajā virzienā ir jāiet.

Nedrīkstam arī pārspīlēt un kādu ceļu sašaurināt tik ļoti, ka tas apgrūtina pārvietošanās iespēju. Tomēr ir daudzas vietu, kur ceļus ir iespējams uztaisīt šaurākus.

Protams, ir arī vietas, kur ceļus gribētos redzēt platākus – kā maģistrāles. Vismaz galvenajos virzienos – Rīga-Daugavpils, Rīga-Liepāja, Rīga-Ventspils.

Vai Jūsu kolēģi, citi ministri piekrīt, ka ceļiem jābūt vienai no budžeta prioritātēm? Vai vismaz tam, ka samazināt līdzekļus ceļiem nedrīkst?

Es domāju, jā – visi kolēģi, tāpat kā jebkurš no mums, pārvietojas pa ceļiem. Un, braucot uz reģioniem, redz ceļu stāvokli. Katrā ziņā – nekāda samazinājuma! Kolēģi ir arī piekrituši nelielam palielinājumam – tas ne tuvu nesegs vajadzības, bet tas ir pareizs solis, pareizā virzienā. 2017. gada budžetā ceļiem esam jau panākuši papildu 9,6 miljonus eiro.

Ātrajai palīdzībai ir jābrauc, policijas mašīnai ir jābrauc, zemniekiem ir jābrauc, arī armijai ir jāpārvietojas pa ceļiem. Arī uz koncertiem mēs gribam braukt pa labiem ceļiem. Uz skolām mums bērni ir jānogādā, nelaužot autobusus. Es valdības galdam apgāju apkārt, un faktiski visās nozarēs ir vajadzīgi labi ceļi.

Vai par ceļu problemātiku esat runājis ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem? Kaimiņvalstīs valsts budžeta finansējums valsts ceļiem ir ievērojami lielāks un Eiropas fondu līdzekļu īpatsvars nav tik nozīmīgs. Iespējams, viņu pieredze mums noderētu?

Pieredzi mēs droši vien varētu izmantot, taču pēc būtības tas ir mūsu pašu iekšējs jautājums.

Lietuviešiem darbojas ceļu fonds, tajā tiek novirzīti 58% no likumā noteiktajiem 65% ar ceļiem saistītajiem nodokļu ieņēmumiem. Līdz ar to pie līdzīga valsts ceļu garuma, valsts budžeta finansējums valsts ceļiem Lietuvā ir divreiz lielāks, bet atkarība no Eiropas fondiem – mazāka. Igaunijā pirms diviem gadiem bija noteikts, ka ceļiem novirza 75% akcīzes nodokļa par naftas produktiem, taču šo likumu atcēla, solot, ka valsts budžeta finansējums ceļiem saglabāsies līdzšinējā apjomā.

Mums ir pats pēdējais laiks, lai varētu sagatavoties tam, kas notiks pēc 2020. gada. Un tas, vai mums no Eiropas fondiem būs pieejami līdzekļi ceļiem, vēl nav zināms.

Kādas ir indikācijas?

Eiropas Komisija vēl tikai sāk plānot nākamo plānošanas periodu un jebkādus minējumus izteikt ir pāragri.

Latvijas iedzīvotāji, runājot par labiem ceļiem, vienmēr kā piemēru min Lietuvu. Vai, Jūsuprāt, tas joprojām tā ir? Vai kaimiņvalstīs tiešām ceļi ir labāki?

Galvenie ceļi – jā, taču mēs ātros tempos ejam uz priekšu un domāju pēc gada diviem situācija uz mūsu galvenajiem ceļiem būs laba. Savukārt pabraucot pa mazākiem ‒ reģionālajiem un vietējiem ceļiem – tur atšķirība nav tik liela. Jāņem vērā, ka Lietuvā finansējums valsts ceļu tīklam jau vēsturiski ilgu laiku ir bijis lielāks, nekā Latvijā.

Vai Jums kā autobraucējam ir kāds īpaši mīļš maršruts Latvijā?

Es ļoti priecājos pa Liepājas šoseju.

Kāda bija Jūsu pirmā mašīna?

Tēva vecais dzeltenīgi oranžīgais Moskvičs.