Savvaļas dzīvnieku skaits Latvijā pieaug, tāpēc aizvien aktuālāks kļūst jautājums par dzīvniekiem drošu autoceļu šķērsošanas vietu ierīkošanu. Tas saistīts gan ar satiksmes drošību, gan arī dzīvnieku aizsardzību. Tā norāda Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks un bioloģijas doktors Jānis Ozoliņš. Viņš uzsver, ka nevajadzētu būt tā, ka darām tikai to, ko gribam, nerēķinoties ne ar ko citu un gaidot, ka dzīvnieki pielāgosies cilvēkiem. Viņi pielāgosies, bet izdarīs to veidā, kā cilvēkiem nebūs izdevīgi. Tāpēc ir jāatrod līdzsvars.

Cik blīvas ir dzīvnieku populācijas Latvijā?
Ja skatāmies uz visu Eiropu kopumā, tad šobrīd vairāku sugu dzīvnieku ir tik daudz, cik vēsturiski vēl nav bijis. Izņēmums nav arī Latvija, kur dzīvnieku populācijas ir ļoti blīvas. Un blīvas tieši cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā. Lauksaimnieki kāpina ražīgumu un paplašina lauksaimniecības zemes. Tā rezultātā jau vairāk nekā pus gadsimtu mēs nenormāli barojam savvaļas dzīvniekus. Rezultāts ir dzīvnieku skaita pieaugums. Daļa savvaļas sugu dodas baroties uz šiem laukiem, kas bieži atrodas pie ceļiem, bet viņiem seko plēsēji. Tā veidojas šī piramīda. Tas arī nozīmē, ka dzīvnieku pāreju izveidei būs aizvien lielāka nozīme. Agrāk regulāri lasīju Austrijas mednieku žurnālu, kas publicē uz faktiem balstītu informāciju. Tur bija arī statistika par ceļu satiksmes negadījumiem. Mani pārsteidza, ka Austrijā, neskatoties uz viņu ceļu infrastruktūru un, pieļauju, labāku braukšanas kultūru, bojā gājušo stirnu skaits ir lielāks nekā nomedīto stirnu skaits gada griezumā. Latvijā notriekto stirnu apjoms ik gadu ir pāri tūkstotim, kas ir zem 10% no tā, ko ik gadu nomedī. Kopumā stirnu skaits Latvijā ir liels, un viņas ir mežmalas dzīvnieks, kas uzturas ceļu tuvumā vai šķērso to, lai barotos, piemēram, no sējumiem.

Kā savvaļas dzīvnieki izvēlas ceļus, pa kuriem pārvietoties?
Ir dzīvnieki, kuriem mājas ir, piemēram, abās ceļa pusēs, un, pat ja nebūtu šī ceļa, viņi pārvietotos pa šo teritoriju gan turp, gan atpakaļ. Tur ir iemītas takas, viņi atstāj viens aiz otra smaržas. Tas ir kā tāds viņu pagalms. Bet, piemēram, pavasarī, kad aļņu govīm dzimst jaunie teliņi, viņas pārstāj rūpēties par iepriekšējā gada teļiem, un viņiem ir jāmeklē jaunas teritorijas. Šādi dzīvnieki nezina, kur ir drošāk. Viņi ceļu, visticamāk, šķērsos tikai vienu reizi turp. Šajā vienīgajā reizē viņi var gan veiksmīgi pāriet otrā pusē, bet tā var arī izrādīties liktenīga un notikt sadursme.

Vai dzīvnieki maina migrācijas ceļus un pārejas vietas?
Var mainīt, ja ir kādi faktori, kas ietekmē no ārpuses. Nevajadzētu pieļaut situāciju, ka vēsturiski ir vieta, kur dzīvnieki visu laiku migrē pāri ceļam, eksperti norāda, ka šeit vajadzētu veidot dzīvnieku pāreju, bet pēc laika šajā vietā sākas teritorijas attīstība. Būvē rūpnīcas, pievedceļus utt. Tad traucējums dzīvniekiem ir vēl lielāks nekā no ceļa. Ja ierīko lielo pāreju, piemēram, kā pāri ceļam uz Tartu Igaunijā, tad attīstītājiem, zemju lietotājiem un īpašniekiem ar to ir jārēķinās. Ir ieguldīti miljoni, un nav tur jāceļ apkārt privātmāju kvartāls, rūpnīcas vai noliktavas. Vajadzētu saistīt plānojumus.

Kā autoceļš ietekmē savvaļas dzīvniekus?
Uz to var raudzīties no divām pusēm. No vienas puses, ceļam blakus ir plata, atmežota josla, mēdz būt žogs, seko asfaltētā josla un intensīva transportlīdzekļu kustība, kas apgrūtina pārvietošanos. Tāpēc dzīvnieki to uzver kā barjeru. Kad ceļš sadala dabisko dzīves vidi, ekoloģijā to sauc par biotopu jeb dzīvotņu fragmentāciju. Tas var būt kā negatīvs faktors populācijai, jo izjauc gēnu apmaiņu. Fragmentācijas rezultātā dzīvnieki retāk satiekas un ir spiesti varbūt pat tuvradnieciski krustoties. Tāpēc makroainavas līmenī autoceļš ar intensīvu satiksmi, bez drošas iespējas to šķērsot,skaitās slikts dzīvniekiem. Tomēr savvaļas dzīvnieki pierod pie traucējumiem un iemanās no ceļa tuvuma gūt sev labumu.

Sāls, kuru ziemas sezonā izmanto uz autoceļiem kā pretslīdes materiālu, ļoti piesaista dzīvniekus. Viņiem sāls ir vajadzīgs, un viņi, ja netiek sabraukti, šādā veidā uzņem sev nepieciešamo sāls daudzumu. Zālēdājiem, īpaši stirnām, labāk garšo svaiga, zaļa zālīte nekā sakaltušas smilgas un pāraugusi zāle. Tāpēc viņas mēdz nākt un mieloties izpļautajās ceļa nomalēs. Arī vidējie un sīkie plēsēji – lapsas, jenotsuņi, āpši – gūst labumu no ceļa, jo par viņu barību kļūst nobrauktie dzīvnieki. Gudri un zinātniski raugoties, vietējā, lokālā līmenī ceļš dod labumu, ja nenogalina, bet makrolīmenī tomēr tas ir dzīvniekiem negatīvs faktors. Tāpēc ir jārod kompromiss. Jādzīvo ir gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Vēl var piebilst, ka dabā traucējumi dzīvniekiem nemazinās, tie tikai pieaug. Es domāju, ka daudz ko dzīvnieku vidū mainīs žogs, kas tiek būvēts gar Austrumu robežu. Aizvien vairāk radīsies vēja ģeneratoru un saules bateriju parki. Arī tas ir traucējums. Tāpat cilvēku atgriešanās laukos. Tas gan būs ne tik daudz traucēklis, bet tā saucamais konflikts. Cilvēkiem liksies, ka dzīvnieki viņiem traucē, bet īstenībā jau ir otrādi. Arī jau minētā ražība, ko mēs kāpinām un kāpinām, jo mums visa kā vajag vairāk. Ir jāatrod līdzsvars, nevajadzētu būt tā, ka dzīvniekiem ir jāpielāgojas cilvēkiem.

Nevajadzētu būt tā, ka mēs darām tikai to, ko gribam, nerēķinoties ne ar ko citu un gaidot, ka dzīvnieki mums pielāgosies. Protams, viņi pielāgosies, bet viņi to izdarīs tā, kā cilvēkiem nebūs parocīgi. Mēs tomēr esam spējīgāki domāt. Cilvēki var mēģināt paredzēt, kā dzīvnieki darīs, un to piekoriģēt, lai abām pusēm būtu labi. Par to vajadzētu aizdomāties.

Vai dažādu dzīvniekiem drošu pāreju izveide palīdzētu rast kompromisu?
Makrolīmenī noteikti palīdzētu. Īpaši to varētu attiecināt uz retajām sugām, kur fragmentācija pastiprina jau tā cilvēka radīto negatīvo ietekmi. Ja vēl gēni nevar apmainīties starp populācijām, tad faktiski ceļš pieliek punktu sugai. Kā tas vēsturiski bijis Amerikā, kad, būvējot dzelzceļu, bizoni vairs nevarēja šķērsot savas teritorijas. Latvijā nav gadījumu, kad ceļa dēļ izmirtu kāda suga. Es domāju, ka Latvijas apstākļos tilti būtu piemērotāki dzīvniekiem, jo pietiekami lielu tuneli reti kur var uztaisīt. Šim tiltam jābūt atbilstoša platuma, jo dzīvnieki baidās no mašīnu trokšņa un gaismām. Jāņem vērā daudzas nianses, lai šādas pārejas būtu patiesi draudzīgas un aicinošas dzīvniekiem. Protams, arī cilvēki nedrīkst šķērsot šīs pārejas. Tas ir ļoti svarīgi. To var redzēt, braucot uz Vāciju, pie pārejām nevar apstāties mašīna, un tām nepiekļaujas sānu ceļi. Runājot vēl par infrastruktūru, braucot cauri Polijai pa jauno maģistrāli uz Berlīni, var redzēt, cik perfekti ir sakārtota dzīvnieku infrastruktūra. Arī tepat kaimiņos Igaunijā pirmais dzīvnieku tilts tika uzbūvēts pār ceļu, kas ved uz Tartu, bet risinājumi top arī uz Via Baltika Tallinas virzienā. Es, protams, saprotu, ka arī izmaksas šīm lielajām būvēm ir fantastiskas. Šovasar ievēroju, ka igauņi ir ieviesuši vienkāršotus risinājumus, lai brīdinātu par dzīvniekiem ceļa tuvumā. Piemēram, uz mainīgo ceļazīmju tablo ir pagaidu ātruma ierobežojumi un ceļazīme ar alni, bet uz asfalta uzklātas ribas. Faktiski ir jāpievērš uzmanība gan tam, ka uz ceļa var būt dzīvnieks, gan tam, ka ātrums jāsamazina. Esmu dzirdējis, ka Igaunijā arī izvieto sensorus vietās, kur gar ceļa malu ir žogs, ja dzīvnieks ienāk žoga atvērumā, sensors ieslēdz brīdinājumu uz tablo. Viņi domā, kā ar lētākiem līdzekļiem panākt mazāku sadursmes iespējamību. Protams, absolūti nevar izslēgt to, ka dzīvnieki tiks sabraukti un notiks ceļu satiksmes negadījumi, bet var uzlabot braukšanas kultūru.

Kā vērtējat dzīvnieku žogus? Vai tas ir labs un draudzīgs risinājums, lai atturētu dzīvniekus šķērsot ceļu?
Es teiktu, ka žogs ir svarīgāks autobraucēju drošībai. Protams, ja gar ceļa malām būtu tikai žogi bez iespējas nokļūt otrā pusē, tas dzīvniekiem būtu dramatiski, tāpēc žogi ir jākombinē kopā ar dzīvnieku pārejām vai nu pāri, vai pa apakšu ceļam. Tad no žoga iegūst arī dzīvnieki, tas viņus vada līdz drošajai šķērsošanas vietai. Ja šādas vietas nav, tad pat alnim divus metrus augsts žogs nav šķērslis. Viņš tikai izskatās neveikls, bet var mierīgi pārlēkt pāri. Tomēr pastāv risks, ka viņš, lecot pāri, savainojas un tāpat izraisa ceļu satiksmes negadījumu.

Vai ir iespējams apzināt vietas, kurās būtu nepieciešams izveidot dažādas dzīvnieku šķērsošanas vietas?
Ja būtu interese no iesaistītajām pusēm, tad pilnīgi noteikti. Šobrīd interese ir dzelzceļa projekta Rail Baltica sakarā. Es gan pats neesmu iesaistījies šajā procesā, bet zinu, ka bija jautājumi attiecībā uz dzīvnieku pārvietošanos un pārejām Ziemeļvidzemē, jo tur ir biosfēras rezervāts. No dzīvnieku skatu punkta Ziemeļvidzemes daļā tas man nešķistu tik svarīgi, jo tur dzelzceļš atdala tikai šauru daļu, līdz ar to neietekmēs migrāciju un gēnu apmaiņu.

Kā dzīvniekiem un autovadītājiem sadzīvot un kā izvairīties no sadursmes?
Daudz kas ir atkarīgs no autobraucēja vadīšanas prasmēm. Skaidrs, ka cilvēkam, kas metas apdzīt, brauc agresīvi un vēl izraisa frontālu sadursmi, neizdosies izvairīties arī no dzīvnieka savā ceļā. Viņš nepievērš uzmanību tam, kas notiek pa malām. Skatās tikai sev priekšā un arī ne vienmēr. Tad te var glābt tikai žogi, kas mazāku dzīvnieku daļu novirza uz ceļiem. Ja šādam autovadītājam sanāks sastapties ar dzīvnieku uz ceļa, viņš viņu sabrauks. Bet ir arī tādi autovadītāji, kas piebremzē, skatās, kas notiek ceļa mālā utt. Es domāju, ka tas, kurš izvairās un nesabrauc lapsu, arī varbūt nesabrauks alni. Braukšanas kultūra ir vēl atsevišķa lieta. Cilvēkam, kas sūdzas, ka ir sabraucis tik un tik stirnu, es parasti jautāju – vai esi paskaitījis, cik stirnu tu varēji, bet neesi sabraucis? Laikā nobremzējis, izvairījies? Nevienu nav saskaitījis. Tā nevar būt, ka visas, kuras satiec, –nobrauc. Tas liecina, ka cilvēks ir neuzmanīgs. Somijas ziemeļos Karēlijā gan ir diezgan traki braukt. Tur dzīvo savvaļas ziemeļbrieži, kas ceļa malās parādās reti un ir ļoti bailīgi. Un tad ir šķirnes ziemeļbrieži, kurus audzē ganāmpulkos un kuri staigā brīvi pa ceļiem. Nav žogu. Tikai izvietotas brīdinošās ceļazīmes. Te gan viss ir atkarīgs no autovadītāja prasmēm. Interesanti, ka Somijas dienvidos ceļazīmē ir attēlots alnis, bet ziemeļos – ziemeļbriedis.

Rudenī autovadītājiem jābūt īpaši uzmanīgiem
Rudenī pie ceļa var vairāk sastapt lielos pārnadžus – aļņus, staltbriežus, jo viņiem ir sācies riesta laiks. Aļņi mazāk, bet stirnas, brieži, mežacūkas labprāt našķojas ar lauksaimniecības produktiem, un arī ceļmalas āboli ir ļoti vilinoši. Sliktāka situācija ir tad, ja mežs ir vienā, bet lauks otrā pusē, jo dzīvnieki šķērso ceļu, lai dotos baroties. Tā kā rudenī ātrāk sāk krēslot un zīdītāji ir nakts dzīvnieki, autovadītājiem ir jābūt divkārt uzmanīgiem, jo pamanīt dzīvniekus ceļmalā ir grūtāk. Rudenī arī notiek medības ar dzinējiem, tāpēc meža dzīvnieki ir apmulsuši un pārvietojas haotiski.