Atis Jansons: Mums ir, ar ko lepoties

Man ir laimējies. Es braucu daudz – jaunus auto testējot, „Gada auto” pikniku un auto dīleru prezentāciju trases gatavojot, savas sēņu un zivju vietas neaizmirstot. Braucu brīvi – apzināti izvēloties nevis pierastos lielceļus, bet jo­projām meklējot (un atrodot)  kaut ko neredzētu.

No šāda skata punkta par Latvijas ceļiem gribu teikt sekojošo. Beidziet čīkstēt! Pat visbaigāk salāpītie mūsu asfalta posmi nudien nav tādi, kas modernas tehnikas pārvietošanās brīvību ierobežotu. Lojāliem ātrumiem tie ir pietiekami droši un gluži ciešami no komforta viedokļa. Vēl vairāk – pat uz tiem dažs pamanās limitus divkāršot. Un tad bļauj, ka riepas varot pārsist…

Manu mīļo (kopš jaunības ralliju laikiem) grants ceļu lielākā daļa ir labāka (jo mazāk slogota) nekā kolhozu laikos. Un – pārsteigums līdz šoka līmenim! – kad ieraugi nevis abstraktu investīciju skaitļos, bet savām acīm, ar kādu vērienu ceļi šogad tiek uzlaboti. Kad nevis uz A10 vai Rīgas apvedceļa, bet kaut kur klusi snaudošā leišmalē ieraugi remontdarbu transparentus un luksoforus. Kurš no jums ir šovasar braucis caur Rubu uz Ezeri? (Rubas pagasts pie Lietuvas robežupes Vadakstes – jau 2010. gadā mazāk par tūkstoti iedzīvotāju). Tur vairs neputēs un slapjdraņķī nešķīdīs. Ja vien kāds pārkrauts dižtraktors jauno segu nesabojās… Vai esat pamēģinājuši no Nīgrandes uz Saldu braukt caur Pampāļiem? Tur – gauži trūcīgi apdzīvotos plašumos – varena tehnika tīra grāvjus un labo vecā ceļa profilu. Tāpat kā pie Lestenes un Blāzmas, tāpat kā desmitos citu Latvijas vietu, kuras neierauga, nepamana, tādēļ nenovērtē citur dzīvojošie.

Man ir laimējies. Profesija mani ir sūtījusi, piemēram, nobraukt pa ceļu no Skrīveriem uz Madlienu. Un redzēt, ar kādu vērienu tas top mūsdienu Eiropas valsts cienīgs. Arī par manu naudu (nodokļiem) top, jo neba jau Rubas vai Pampāļu vai Lobes iedzīvotāji saviem spēkiem vien būtu spējīgi ko tādu paveikt. Par mūsu visu naudiņu, citam atrautu, ceļi palēnām kļūst labāki. Un es ar to lepojos. Un nečīkstu, ja visam nepietiek. Mājupceļa priekam, piemēram, no Auces uz Rīgu izvēlos kādreiz tik žēlīgo taku gar Lielauces ezeru uz Bikstiem, kura nu ir Šveices vai Austrijas cienīga. Un, radio izslēdzis, klusiņām dziedu. Meldiņš gan mazliet tāds skumīgs, jo skaistie līkloči pārāk tukši…