Teju ikviens ir bijis līdzbraucējs automašīnā, taksometrā vai sabiedriskajā transportā. Un gandrīz katram ir stāsts par to, ka bijis bail, jo automašīnas vadītājs rīkojies pārgalvīgi. Kā līdzbraucējiem viss labāk rīkoties šādās situācijās viedokļi sabiedrībā dalās. Daļa uzskata, ka ir jāaizrāda, bet daļa, ka šādi situācija tikai pasliktināsies. Pēdējo trīs ar pus gadu laikā ceļu satiksmes negadījumos ar bojāgājušajiem uz valsts autoceļiem bija iesaistīti 239 pasažieri, no tiem 52 gāja bojā. Pārsvarā pasažieri gāja bojā frontālās sadursmēs. Ceļu satiksmes negadījumos ar bojāgājušajiem uz valsts autoceļiem laikā no 2022. līdz 2025. gada augusta beigām bija iesaistīti 378 transportlīdzekļu vadītāji, no tiem 163 gāja bojā. Starp iesaistītajiem transportlīdzekļu vadītājiem 86% bija vīrieši, 14% – sievietes. Starp bojāgājušajiem transportlīdzekļu vadītājiem 88% jeb 144 bojāgājušie bija vīrieši, bet 12% jeb 19 bojāgājušie bija sievietes.
VSIA Latvijas Valsts ceļi (LVC) kopā ar Drošas braukšanas skolu, Valsts policiju, Rīgas Dzemdību namu, pētījumu centru SKDS un Satiksmes ministriju pērn rudenī uzsāka sociālo kampaņu Aizrādi šoferim, ja nejūties droši!, kuras ietvaros autotransporta pasažieriem tiek atgādināts, ka arī viņi ir satiksmes dalībnieki un var ietekmēt satiksmes drošību. Kampaņa izstrādāta sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) sociālās psiholoģijas profesoru Ivaru Austeru, izglītības zinātņu profesori Zandu Rubeni un kognitīvo zinātņu profesoru Jurģi Šķilteru.

Izmantot un pieņemt

“Iedomājieties eksperimentu, ka es jūs sadalu divās vienādās grupās. Jūs visi esat autovadītāji. Vieniem es prasu, kāda ir varbūtība, ka nākamajā braucienā jūs kādam ieskriesiet aizmugurē. Otrajai pusei – kāda ir varbūtība, ka jums kāds ieskries. Ja jūs objektīvi vērtētu savu braukšanas prasmi, abu grupu vidējiem rādītājiem būtu jābūt vienādiem. Bet es esmu gatavs saderēt, ka tie, kas paši būs pie stūres, teiks, ka viņu iespēja ieskriet kādā ir mazāka,” stāsta I. Austers. Viņš skaidro, ka abu grupu autovadītāji objektīvi neatšķiras, bet atšķiras tas, ko cilvēki domā par sevi. “Mums šķiet, ka mēs spējam kontrolēt nekontrolējamo. Ikviens cilvēks var nokļūt emociju varā un šādā stāvoklī atrasties pie stūres. Tādos brīžos ir nepieciešams, lai kāds no malas saprātīgi un empātiski iedotu atgriezenisko saiti, atgriež mūs pie racionālās domāšanas. Šis ir rīks, ko pasažieriem vajag mācīties izmantot, bet autovadītājiem pieņemt. Kad esam pie vēsa, racionāla prāta, mēs zinām, kā ir jārīkojas, ko nozīmē braukt riskanti, kā izvairīties no riskantas braukšanas. Bet esot emocionālā stāvoklī, mēs kļūstam dusmīgi, mums ir bail, ka mēs nepaspēsim. Mēs nekritiski skatāmies uz to, kas notiek apkārt. Šādās situācijās esam cits cilvēks. No racionālā un saprātīgi domājošā ir diezgan maz, kas palicis pāri. Mēs darām trakas lietas, kuras, pēc tam atceroties, domājam, kā varējām tā rīkoties. Tādi mēs esam. Jautājums: vai mēs varam ar to cīnīties? Es speciāli lietoju vārdu cīnīties, jo pats no sevis tas nenotiks.

Vajag kaut ko, kas varētu mūs atgriezt tajā saprātīgākajā stāvoklī,” situāciju ieskicē I. Austers.Kā to varētu panākt, I. Austers ieskicē vairākas lietas. Pirmkārt, tīri tehniski pati automašīna saka priekšā, ko darīt vai brīdina, bet ne visiem transportlīdzekļiem ir šādas ierīces. Otrkārt, ļoti svarīgs ir sociālais aspekts. Ieliekot mazliet citā kontekstā vienu un to pašu uzvedību, cilvēki vai nu ņems vērā citu spiedienu un prasības vai tomēr nē. “Mūsu mērķis būtu panākt, ka papildus visiem tehniskajiem rīkiem, nāk klāt arī sabiedrības spiediens, prasības, un plašākā nozīmē atgriezeniskā saite. Kā to izdarīt? Kad brauc kopā ar kādu, tu vari teikt, ko tu redzi, jūti un kas tev šķiet nesaprātīgs. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka acumirklīgā atgriezeniskā saite par to, kas notiek, ir svarīgāka, nekā atgriezeniskā saite pēc stundas, dienas vai nedēļas, jo tad jau mēs esam atgriezušies pie vēsā prāta. Pētījumi parāda, ka pozitīva moralizēšana strādā vislabāk tajā brīdī, kad darām ko aplamu,” norāda I. Austers. No vienas puses varētu domāt, ka mainās sociālie paradumi un sociālās lomas.

Sociālie paradumi
Z. Rubene vērš uzmanību uz sabiedrības sociālajiem paradumiem, kas ietekmē rīcību konkrētās situācijās. “Piemēram, maskulīnā loma, kur vīrietis ir varens, agresīvs, stiprs un var braukt, kā vēlās, jo īsti vīrieši tā dara, šobrīd jau mainās uz šo te rūpīgā tēva tēlu. Es ne velti uzsveru vīrieša lomu, jo statistika rāda, ka 86% autovadītāju ir vīrieši. Auto vadīšana arī starptautiski un starpkulturāli ir tāds vīrieša pienākums. Pētījumi parāda, ka mūsdienu vecāki ir visrūpīgākie Rietumu kultūrā, kādi ir bijuši līdz šim. Bērni māk paust savas vajadzības, teikt, kas viņiem patīk, kas nepatīk. Viens no mūsu vecāku uzdevumiem būtu iemācīt, ka nedrīkst ņemt konfektes no svešiem cilvēkiem un ka nav pieņemam noteikta uzvedība automašīnā,” atzīmē Z. Rubene. Arī Drošas braukšanas skolas vadītājs Jānis Vanks Jānis Vanks pauž, ka situācija uz ceļiem uzlabojas, jo droša un atbildīga braukšana nāk modē. Viņa pieredze rāda, ka vecāki, grib, lai bērni top par drošiem autovadītājiem un mazāk iekļūs negadījumos. J. Šķilters, domājot, kā hipotētiski varētu attīstīties braukšanas kultūra, salīdzinot 90to gadu jauniešus un mūsdienu jauniešus, atšķirība ir tāda, ka mūsdienu jauniešiem ir būtiski ātrāks apstrādes laiks un liels reakcijas ātrums. Bet ir arī monētas otra puse. Proti, ir pieaudzis kļūdu īpatsvars. Ir jārēķinās, ka šie ir tie jaunieši, kas pēc gadiem būs aktīvie autovadītāji.
“Mums visiem ir bailes un tā ir ļoti cilvēcīga īpašība, kas piemīt mums visiem. Un, ja mēs pasakām skaļi: brauc lēnāk, man ir bail, tas darbojas. Cilvēki no uztveres viedokļa ir kļūdaini un nepilnīgi un principā izdara kļūdas. Svarīgākais, sēžoties pie stūres, ir saprast to, ka mēs esam kļūdaini. Kā cilvēki mēs esam šķībi un greizi. Tāpēc brauksim uzmanīgāk. Protams, ka ir arī personību atšķirības. Cilvēki, kam ir liels ego un narcisma iezīmes, rullē savādāk. Runājot tieši par ģimenes aspektu, mēs esam brāļi, vīri, sievas utt. Tā ir tā mūsu sociālās identitātes daļa, kas mums ir viss svarīgākā. Iedomāsimies, ka mēs, braucot ātrāk ietaupīsim piecas minūtes, bet pastāv iespēja, ka neaizbrauksim līdz galam. Varbūt, ka tās piecas minūtes ir tā neatgriezeniskā rezultāta daļa,” uzsver J. Šķilters.

Pareizi pateikt
Eksperti norāda, ka svarīgs ir veids, kā līdzbraucējs vērš autovadītāja uzmanību uz to, ka viņam ir bail vai nejūtas ērti. I. Austers stāsta, ja gribas panākt uzvedības maiņu, tad ir svarīgi runāt par uzvedību nevis personību: “Nevis teikt, ka tu esi muļķis, bet norādīt: ka tu šobrīd dari kaut ko riskantu un nesaprātīgu. Runāt arī par savām emocijām, kāpēc tas tev tā šķiet. Ja iespējams, piedāvāt izeju, ko darīt, lai situāciju atrisinātu.” Liela loma ir arī veidam kā tiek izteikts aizrādījums. Agresīva apsaukāšanās nelīdzēs, jāiemācās aizrādīt mierīgi un neprovocējot. Arī J. Vanks piekrīt, ka vērtīgākais ir pastāstīt cilvēkiem, kas nav iedziļinājušies psiholoģijā, kā pareizi savas emocijas un sajūtas nodot tālāk šoferim. “Jo vienkāršāk un saprotamāk tas tiks skaidrots, jo lielāks būs efekts. Lai varētu aizrādīt, ir jāsaprot, kāds cilvēks tev sēž blakām, ko var un ko nevar teikt. Blakussēdētājam nav pedāļu un stūres, bet viņš var ietekmēt situāciju ar komunikāciju,” piebilst J. Vanks.
“Es teikti, ka vēl svarīgi ir pateikt vispār. Kā bērnam pateikt, kā sievietei pateikt vīrietim, cilvēkam gados. Uzdrošināties pateikt, ja pastāv hierarhija starp cilvēkiem automašīnā. Savukārt autovadītājam nav jāapvainojas, bet gan jāuzklausa. Viņam jāsaprot, ka tā ir viņa atbildība un mums katram ir tikai viena dzīvība,” atzīmē Z. Rubene. Savukārt Valsts policijas Reaģēšanas pārvaldes priekšnieks Juris Jančevskis vērš uzmanību uz līdzatbildības svarīgumu. “Masveida pārbaudēs pēc lieliem svētkiem, bieži, kad vadītājam mēraprāts jau ir uzrādījis promiles virs normas, blakussēdētājs saka, es taču varēju braukt. Man ir vadītāja apliecība un es neesmu lietojis alkoholu. Tas nozīmē, ka pirms braukšanas viņi nebija par šo runājuši. Vai vajadzētu sodīt blakussēdētāju šādā situācijā? Ja kādreiz tiks noteikta līdzbraucēja atbildība, policija to uzraudzīs un vērtēs pasažieru atbildību, bet šobrīd tas nav paredzēts. Daudzi aizrādīt, lai nerastos konfliktsituācijas ar vadītāju, jo tad viņš var palikt vēl agresīvāks un radīs vēl lielākus draudus uz ceļa. Varbūt tas ir jāpasaka caur joku vai jāpiedāvā apstāties un izrunāties. Bailes ir visiem un par to ir jārunā un nevajag kautrēties aizrādīt,” uzsver J. Jančevskis.