Autoskolas jaunos autovadītājus sagatavo pietiekami labā līmenī, lai varētu vienus laist uz ceļa. Viņus sabojā apkārtējā vide.Tā intervijā Autoceļu Avīzei norāda Drošas braukšanas skolas (DBS) valdes loceklis Edmunds Ozolnieks. Viņš uzsver, ka braukšana nav tikai pārvietošanās no punkta A uz punktu B. Svarīgi ir saprast, kas un kāpēc notiek uz ceļa. Prast lasīt ceļu un rīkoties atbilstoši situācijai.

Vai ir mainījies jaunā autovadītāja profils gadu gaitā, ja salīdzina laiku pirms pieciem desmit gadiem?

Es teiktu – pat ļoti mainījies. Mani novērojumi liecina, ka pirms 15 vai 20 gadiem cilvēkiem bija lielāka saprašana par procesiem, piemita spēja analizēt un ātrāk apgūt lietas. Šobrīd cilvēkiem, kas nāk mācīties uz autoskolu, tā ļoti bieži ir pirmā saskarsme ar situācijām, kur jāliek kopā koordinācija un uztvere. Faktiski viņiem ir jāsāk skaidrot elementāri fizikas likumi. Ka ķermenis kustas ar ātrumu x un tam vajag y garu ceļa posmu, lai apstātos. Ka tas nenotiek – tā uz sitiena. Es teiktu, ka sociālo mediju ienākšana mūsu ikdienas dzīvē ir atstājusi ietekmi arī uz autoapmācībām. Cilvēki ir kļuvuši nepacietīgāki. Viņiem visu vajag tagad un uz reiz. Viņi nesaprot, kāpēc ir tik ilgi jāmācās, lai iegūtu autovadītāja apliecību.

Ministru kabineta noteikumos ir atrunāts noteikts obligāto braukšanas nodarbību skaits. Vai tas ir pietiekams, lai kursantam ieliktu pamatus gan tehniski, gan arī attiecībā uz drošu braukšanu?

Ministru kabineta (MK) noteikumi nosaka minimālo braukšanas reižu skaitu, kas kursantam ir jānobrauc. Pēc kura viņš drīkst sākt domāt par iešanu uz Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD), lai kārtotu braukšanas eksāmenu. Tomēr cilvēki mēdz šo punktu izraut no konteksta. Viņi izlasa to, ko vēlas izlasīt, – desmit nodarbības un CSDD eksāmens. Pārējā teikuma daļa tiek izrauta ārā. Kursants zina, ka ir jānoklausās 11 teorijas moduļi un var kārtot teorijas eksāmenu. Tad viņš domā – ahā, noteikumos ir rakstīts – 20 obligātās akadēmiskās braukšanas stundas, un varu iet kārtot eksāmenu. Viņa domāšana ir balstīta uz viņa plānošanu: noklausās 11 teorijas moduļu un izbrauc 20 akadēmiskās nodarbības, kas ir minimālais noteiktais skaits, un iet kārtot eksāmenu. Kas ir pilnīgi nepareizi. Runa nav pat par to, vai viņš iemācīsies braukt, runa ir par to, ka cilvēks iedod sev nepareizus uzstādījumus jau saknē. Tas būtu tieši tāpat, kā es stātos augstskolā un paredzētu, ka pēc ceturtās lekcijas man būs bakalaura grāds. Ļoti bieži cilvēki neapzinās savas braukšanas iemaņas un nesaprot, kā tās attīstīsies.

Visi ir kļuvuši egoistiski, neviens vairs nedomā par citiem ceļu satiksmes dalībniekiem.

Mācoties valodu, arī nevar zināt, vai tas prasīs divus vai piecus gadus. Viens to var izdarīt pāris mēnešu laikā, bet otram prasīs pus mūžu. Spējas ir dažādas. Bet cilvēks redz tikai tās desmit nodarbības kā galveno mērķi. Un tad sākas problēmas. Protams, ir adekvātā daļa, kas saprot, ka jāmācās, kamēr jutīsies droši. Un ir otra daļa, kura pēc 11 braukšanas nodarbībām sāk izteikt pretenzijas, kāpēc viņš nav iemācīts braukt un kāpēc viņu nelaiž uz eksāmenu. Cilvēks nevar iemācīties 15 stundās braukt ar mašīnu, ja vien viņš to nav darījis pirms tam. Paaudze, kura “aizņēmās” no tēta vai vectēva žiguli un pēc tam dienu tīrīja, lai neviens to nepamanītu, to varētu. Bet paaudze, kura pirmo reizi 18 gados ir izkāpusi no gultas un izņēmusi acis no telefona, to nevarēs. Bet, jā, MK ir noteicis šīs desmit stundas un ar to ir jāstrādā. Novērojumi liecina, ka faktiski nepieciešamo braukšanas nodarbību skaits ir vienāds ar kursanta dzīves gadiem. Ja viņam ir 20 gadu, tad būs nepieciešamas vismaz 20 nodarbības. Es mēdzu uzdot kursantiem divus elementārus jautājumus: vai brauc ar velosipēdu un vai peld. Braukšana ar velosipēdu liek saprast, kā notiek kustība un kas notiek uz ceļa, savukārt peldēšana ir saistīta ar koordināciju. Ja šīs lietas cilvēks nedara, tas nozīmē, ka būs nepieciešams krietns daudzums braukšanas apmācību stundu. Protams, šīs prasmes negarantē 100% ātru rezultātu, bet tas ir solis uz ātrākām apmācībām. Vēl es piekrītu, ka nav jāmokās ar mehānisko ātrumkārbu ar domu – ja nu kādreiz vajadzēs. Ticiet man, tā tas nenotiek. Braucot ar automātisko ātrumkārbu, tehnika aiziet ļoti ātri, bet kursantam ir arī jāmācās lasīt ceļu. Mēs redzam, aug to gadījumu skaits, kad autovadītājs var aizvest no punkta A uz punktu B, bet sapratne par to, kas notika pa ceļam un kāpēc tur bija tā vai tā, ir nulle.

403 Tik autoskolas šobrīd darbojas Latvijā.

AVOTS: CSDD

Tātad jebkuru cilvēku var iemācīt vadīt automašīnu?

Pamēģiniet kādam publiski pateikt, ka viņam nevajadzētu vadīt transportlīdzekli. Visi var – kaimiņš var, tante Olga arī var, bet es nevaru? Kāpēc? Šobrīd daudzus kaitina lēnie braucēji. Bet ko nozīmē lēns braucējs? Jā, piekrītu, ka uz šosejas nevar braukt ar 40 km/h. Bet senioram, kas tieši tāpat kā es maksā nodokļus, pērk degvielu, iet tehnisko apskati, viņam vajag izbraukt reizi divos mēnešos. Varbūt viņš nejūtas tik pārliecinoši, bet viņam nav liegts piedalīties satiksmē. Bet pateikt viņam, ka tu nedrīksti braukt ar 70 km/h vai arī nedrīksti braukt vispār, jo tu nebrauc katru dienu, nav risinājums. Problēma ir tāda, ka mēs visu ļoti salīdzinām ar sevi un domājam – es daru pareizi, bet kādi citiem ir apstākļi, to neviens neskatās. Tieši tāpat daudzi uzskata, ka iemācīties braukt var jebkurš un, ja man nesanāk, tad tā ir instruktora vaina, nevis manējā, jo viņš nemāk mani iemācīt.

Vai, sasniedzot kādu konkrētu vecumu, būtu jāliedz vadīt automašīnu? Kā zināms, uz vecumu, piemēram, samazinās reakcijas ātrums.

Noteikti nē. Katrs gadījums ir individuāls. Kāds ir neadekvāts 40 gados, cits vēl 81 ir pie pilnas saprašanas. Pirms vairākiem gadiem piedalījāmies pētījumā, kur testējām seniorus un devām slēdzienu par viņu spējām piedalīties satiksmē. Rezultāti bija krasi atšķirīgi: no “varbūt labāk nevajag” līdz “nekādu problēmu nav”. Kopumā pētījuma rezultāts parādīja, ka sliktākie rezultāti nebija tikai gados vecākajiem. Tāpēc pateikt, ka, piemēram, no 57 gadiem vairs nedrīkst sēsties pie stūres, – nepiekrītu. Bet piekrītu, ka būtu jāveic savādāka medicīniskā pārbaude. Šobrīd nevienā vecuma kategorijā cilvēkam netiek reāli pateikts, vai viņš var vadīt transportlīdzekli. Piemēram, ja jaunietis nav pieķerts narkotisko vielu reibumā, tas nenozīmē, ka viņš tās nelieto. Arī seniori netiek rūpīgāk pārbaudīti. Vienīgais veids, kā neadekvātos autovadītājus noņemt no ceļa, ir pirmstermiņa medicīnas pārbaude. Šobrīd diemžēl uz šādu pārbaudi var norīkot tikai policists, kurš ir fiksējis problēmsituāciju. Tāpēc sanāk, ka, no vienas puses, šie cilvēki nebūtu vēlami, jo viņi rada apdraudējumu, bet, no otras puses, nav instrumentu, kā viņiem liegt piedalīties satiksmē. Šo mēs ļoti labi redzam, apkalpojot pārkāpumu uzskaites punktu sistēmu, kur nāk tie autovadītāji, kas ir savākuši astoņus un vairāk pārkāpumu punktu. Jaunajiem un vidējā vecuma paaudzes cilvēkiem vairāk problēmu ir ar pašpārliecinātību un vēlmi nedaudz pārkāpt noteikumus, bet senioriem lielākās problēmas sagādā neizpratne, par ko viņi ir sodīti, kā arī viņiem sagādā grūtības uzdevumu izpilde braukšanas poligonā.

Kā vērtē autovadītāju apmācības sistēmu un kvalitāti Latvijas autoskolās? Vai Latvija atšķiras no citām Eiropas valstīm?

Pieredzes ir dažādas. Lielākoties Eiropā, lai iegūtu autovadītāja apliecību, ir jādodas uz kādu specializētu iestādi. Bet, piemēram, Anglijā var mācīties arī mājās. Savukārt Skandināvijas valstīs ir divas reizes jāmācās. Proti, ir pamatizglītība jeb parastā autoskola, kā arī gada laikā ir jānokārto drošas un ekonomiskas braukšanas eksāmens. Igaunijā ir līdzīgi. Mēs Latvijā esam kaut kur pa vidu, tāpēc mums arī pieredze ir tā – pa vidu. Vai mēs slikti mācām? Nē. Man gribētos ticēt, ka lielākais vairums autoskolu un braukšanas instruktoru māca godprātīgi un labi.

82% CSNg vainojams ir cilvēks, kas atradās pie stūres, jo viņš pieņem lēmumu. Tehnoloģijas ir labs palīgs, bet uzskatīt, ka tās izglābs tevi kritiskā situācijā, ja nespēsi pareizi rīkoties, ir aplami.

Ar muļķībām nākas saskarties arvien mazāk. Varbūt man gribētos, lai jaunajiem autovadītājiem ir iespēja pēc laika (ne mācību procesā) apmeklēt ziemas vai drošas braukšanas nodarbības. Un tas būtu noteikts obligāti, jo pēc brīvprātības principa tas nedarbojas. Kopumā mācību procesu vērtēju kā labu. Protams, vienmēr var kaut ko uzlabot. Varbūt ir kādas neaktuālas tēmas. Citās skolās iespējams vairāk grib iemācīt tieši perfektu noteikumu rāmi, nevis kam ir jāpievērš lielāka uzmanība dzīvē. Bet, nedalot vilcienu mazos vagoniņos, es varu teikt, ka Latvijā ar apmācību procesu viss ir labi. Kāpēc mums nākas secināt, ka uz ceļiem ir tas, kas ir? Es teiktu, ka pieredzējušie autovadītāji nospiež jaunos pēc tam, kad viņi satiksmē sāk piedalīties jau patstāvīgi. Jaunais autovadītājs priecīgs iegūst autovadītāja apliecību un dodas ielās, bet apkārtējie sāk pīpināt, rādīt žestus utt.

Ik pa laikam tiek ieviestas izmaiņas apmācības procesā, kā arī prasības instruktoriem. Arī šobrīd ir iesniegti dažādi priekšlikumi izmaiņām Ministru kabineta noteikumos, kas regulē transportlīdzekļu vadītāju apmācību autoskolās.

Jau vairākus gadus instruktoru apmācība ir deleģēta Rīgas Tehniskajai universitātei. Apmācību ilgums ir četri līdz seši mēneši, kā arī, lai kļūtu par instruktoru, ir jābūt pirmā līmeņa augstākajai izglītībai. Šādu prasību iepriekš nebija. 2000. gadu vidū bija tā – ja nevaru iet strādāt celtniecībā, tad iešu par instruktoru. Pēdējos gados šī tendence tiek izskausta un instruktori tiek centralizēti piesaistīti autoskolām, līdz ar to arī skolas uzņemas atbildību. Kā un vai tas darbojas dzīvē, ir diskutējams jautājums. Katri grozījumi, protams, iedod kaut kādu pozitīvo artavu, bet vai pagriež kuģi par 180 grādiem? Es teiktu – nē. Lielākoties jau šobrīd kursanti no autoskolām iznāk pietiekami zinoši un tuvu tam līmenim, lai viņus varētu vienus palaist dzīvē. Diemžēl vide viņus sabojā. Ja man prasītu, kā es vērtēju satiksmes kultūru, es teiktu – drausmīga. Visi ir kļuvuši egoistiski, neviens vairs nedomā par citiem ceļu satiksmes dalībniekiem.

Kas kursantiem sagādā vislielākās problēmas apmācību laikā?

Teoriju viņi saprot, arī to, kā ir jābrauc, jo, apskatot situācijas teorētiski, ir laiks izdomāt. Klupšanas akmens ir reakcijas ātrums, jo tajā brīdī, kad kursants nonāk teorētiskā situācijā, viņš var padomāt, kā rīkoties. Savukārt uz ceļa viņš ierauga ceļazīmi, bet reakcijas ātrums ir pārāk lēns, kamēr domā, tikmēr labākajā gadījumā situācija ir garām. Trūkst spējas laicīgi nolasīt situāciju un pieņemt pareizo lēmumu. Arī spējas darīt vairākas lietas vienlaicīgi trūkst. Pagriezienā ir jāgriež stūre, jāskatās uz ceļu un vēl pedāļi jāspaida. Bundzinieka talantam ir jābūt jau no paša sākuma. Ekstremitātēm un galvai ir jāspēj funkcionēt pilnīgi autonomi. Ideāla braukšana – tāda nebūs nekad un nevienam Arī es nebraucu ideāli.

Vai pēc ziemas mainās autovadītāju uzvedība uz ceļa?

Jā, noteikti. Pateicoties sociālajām kampaņām, ziema mūsu smadzenēs ir iestatīta kā bīstamais posms. Ziemas sākumā visi brauc piesardzīgāk, savukārt jau uz sezonas beigām pārliecība aug. Ir nepieciešams adaptēties. Tas pats ir arī ar vasaras sezonu. Vienīgi pārorientēties uz ziemu ir grūtāk, jo kļūdas ir pamanāmākas. Ziemā ir vairāk mazu negadījumu, kam nav traģisku seku, bet, kad sākas pielāgošanās vasaras braukšanai, autovadītāji nepamana savas kļūdas, bet šo kļūdu sekas ir smagākas. Es vienmēr esmu uzsvēris, ka ziema nav problēma, jo vasarā ātrumi ir daudz lielāki un mēs jūtamies pārliecinošāki par sevi un savām spējām. Vasarā pieaug braukšanas ātrums, un tad, kad notiek kādas nepatikšanas, sekas ir ļoti smagas. Lielā mērā ziema iemāca būt piesardzīgiem, bet vasara atraisa, tomēr vienlaicīgi mēs neņemam vērā ziemas problēmas.

DBS piedāvā arī dažāda veida nodarbības jau esošajiem autovadītājiem. Kāda ir interese papildināt un uzlabot zināšanas?

Kurš tad teiks, ka viņam ir problēmas ar braukšanu vasarā! Neviens. Tāpēc drošas braukšanas nodarbības vasarā ir ļoti maz pieprasītas. Izteikta interese parādās dienā, kad uzsnieg pirmais sniegs. Tas ir no sērijas: jumts sāk tecēt, tagad vajag jaunu uzlikt. Individuāli cilvēki piesakās, bet manā skatījumā tas nav pietiekami. Lielā problēma ir cilvēku domāšanā un uztverē, kas vispār ir braukšana. Viņi nedomā, ka iemaņas vajag papildināt, uzlabot, jo mainās tehnoloģijas, mašīnas. B kategorijas vadītāja apliecības iegūšana ir pamatskolas absolvēšana. Esi dabūjis atļauju braukt. Tālāk tava iespēja ir pašmācības ceļā iet strādāt jeb braukt pašam. Tad tavs līmenis tāds arī būs deviņas klases un deju kolektīvs. Savukārt, apmeklējot papildu braukšanas nodarbības, jau var sākt meklēt virzienus uz vidusskolu un augstskolu. Ja tu sevi nepilnveido, tad attiecīgi arī tavas zināšanas un izpratne par to, kā jābrauc, paliek tajā līmenī, kas bija pirms 20 un 25 gadiem. Es vēlētos, lai autovadītāji saprastu, ka braukšana nav tikai pārvietošanās no punkta A uz punktu B. Interese par papildu braukšanas apmācībām ir uzņēmumiem, kur darbinieki izmanto dienesta automašīnas. Atsevišķi uzņēmumi pat ir noteikuši, ka tas obligāti ir jādara reizi trijos gados. Cilvēks mainās ar gadiem – kļūst lēnīgāks, lēnīgāki kļūst arī viņa lēmumi, parādās redzes īpatnības, tāpēc kaut ko nepamana. Pozitīvi ir tas, ka pēdējos desmit gadus operatīvie dienesti ir sapratuši, ka darbinieki visu laiku ir jātrenē, lai būtu iemaņas krīzes situācijās. Tāpat kursi palīdz saprast problemātiskās vietas braukšanā.

Vai tehnoloģijas notrulina autovadītājus?

Noteikti. Elementārs piemērs, es braucu ziemā pa Ķekavas apvedceļu, un manam auto ir līniju lasītājs. Ziemas laiks, atdalošā josla ar metāla barjeru, ir nedaudz sniega, un labajā pusē man spiežas tuvāk smagā automašīna. Es pavirzos no tās nost. Bet ko izdara tehnoloģija – identificē problēmu (atdalošo joslu) un spiež mani atpakaļ uz smagā pusi. Tas parāda, ka ir situācijas, kurās nevar paļauties uz tehnoloģijām. Tehnoloģijas ir jāprot izmantot, nevar akli paļauties uz tām. Šobrīd man bieži nākas dzirdēt, ka ir jaunas, labi aprīkotas automašīnas, tāpēc nevajag nekādus kursus, jo automašīna kritiskā brīdī izdarīs visu, ko vajag. Tā tas nedarbojas. 82% CSNg vainojams ir cilvēks, kas atradās pie stūres, jo cilvēks pieņem lēmumu, kā rīkoties attiecīgajā situācijā. Tehnoloģijas ir labs palīgs, bet uzskatīt, ka tās izglābs tevi kritiskā situācijā, ja tu nespēsi pareizi rīkoties, ir aplami. Tehnoloģijas ar katru gadu automašīnu pamata aprīkojumā kļūst aizvien bagātākas, bet ir jāsaprot, kā tās reaģē un ko tās paredz, nevis – man ir labas riepas, man ir pretizslīdēšanas sistēma, tātad ziemā man viss būs kārtībā, fizika nedarbojas. Nē, tā nav. Ja tavs ātrums pārsniegs tavu meistarību un saķeres koeficientu, tu nonāksi tur, kur nonāksi, un nekādas modernās tehnoloģijas nepalīdzēs. Tehnoloģijas darbojas tikai tad, ja pats autovadītājs rīkojas pareizi.