Nepietiekams finansējums autoceļiem ir aktualitāte visā pasaulē. Pasaules ceļu asociācijas (PIARC*) ģenerālsekretāra vietnieks Robins Sebills (Robin Sébille) stāsta, kā šo problēmu risina citas valstis.

Vai finansējuma trūkums ceļiem ir tikai atsevišķu valstu problēma?

Nav nekāds noslēpums, ka nepietiekams autoceļu finansējums ir aktuāls visām ceļu administrācijām visā pasaulē. Jautājumi ir vieni un tie paši – vai ceļi ir jāfinansē no valsts budžeta vai par tiem ir jāmaksā pašiem lietotājiem vai varbūt vides piesārņotājiem. Tāpat aktuāls ir jautājums ‒ kā ikgadēja budžeta apstākļos nodrošināt vidēja un ilga termiņa investīciju politiku. Tas ir vitāli nepieciešams, lai ceļus ilgāk varētu saglabāt labā stāvoklī.

Kādi ir iespējamie risinājumi?

Galvenie risinājumi ir ikgadējā valsts budžeta nodokļus (akcīzes nodokli par degvielu, ceļu, transportlīdzekļa nodokli un citus ar ceļiem vai, piemēram, vides piesārņojumu saistītus nodokļus) investēt atpakaļ ceļos. Tomēr nav vispārīga risinājuma, tas ir jāsaista ar katras konkrētās valsts vajadzībām, un ceļu uzturēšana labā stāvoklī ir tikai viena no šīm vajadzībām. Dažādās valstīs atšķiras arī satiksmes intensitāte un ceļu tīkls. Tomēr visām valstīm interesē, kā piesaistīt jaunus līdzekļus – no ceļu lietotājiem vai privātām nozarēm.

Jūs pieminējāt vides piesārņojumu un šīs naudas novirzīšanu ceļiem. Kā tas notiek?

Dažas valstis pakāpeniski ievieš oglekļa nodokļu sistēmu. Pirmos soļus šajā jomā ir spērusi Austrālija un Jaunzēlande. Šis jautājums nav aktuāls tikai saistībā ar ceļiem. Jautājums ir – kā atlīdzināt zaudējumus, kas rodas no oglekļa emisijas. Tomēr transportlīdzekļi ir atbildīgi par trešo daļu no visas oglekļa emisijas, tādēļ tieši no transportlīdzekļu lietotājiem būtu iespējams atgūt ievērojamus līdzekļus. Zināmā mērā cilvēki par to jau maksā, pērkot degvielu un maksājot akcīzes nodokli. Un jau tagad daudzviet pasaulē mazāku nodokli jāmaksā par automašīnām, kurām šo izmešu ir mazāk.

Pastāstīšu arī neveiksmīgu piemēru, kas neizdevās nevis ekonomisku, bet tieši sociālpolitisku iemeslu dēļ. Pirms diviem gadiem Francija mēģināja ieviest eko-nodokli ‒ speciālu nodokli smagajām automašīnām, kas brauc pa valsts ceļiem (izņemot maģistrālēm, kas jau ir par maksu). Šo nodokli bija plānots iekasēt, automašīnas kontrolējot ar speciālām kamerām. Rēķins tām tiktu piestādīts pēc fakta – par nobraukto attālumu. Lēmums ieviest eko-nodokli bija pilnībā politisks, par to nobalsoja visas partijas. Kad šai sistēmai bija jāsāk darboties, vairākos reģionos sākās pretestība. Lokālās transporta kompānijas uzskatīja, ka tās tiek diskriminētas, un no šī lēmuma cietīs visa reģionālā ekonomika. Sākās vardarbība ‒ kameras nakts laikā tika sabojātas. Galu galā valdība projektu atsauca. Es nesaku, ka tā bija laba vai slikta ideja, tas ir piemērs. Tomēr šāds rezultāts bija ļoti negaidīts, neviena politiskā partija nevēlējās uzņemties atbildību, lai arī visas to atbalstīja. Finansiālās sekas bija graujošas – valdībai visi zaudējumi bija jākompensē uzņēmumam, kas šo sistēmu radīja un ieguldīja tajā lielus līdzekļus, ko cerēja atgūt no nodokļiem.

Lai kādi arī nebūtu iemesli – ja kaut kas ir pieejams bezmaksas, tad ir ļoti grūti pēkšņi likt par to maksāt. Ceļi, kas gadiem bija bezmaksas, pēkšņi kļuva par maksas, un autovadītāju sašutums bija loģisks – kāpēc pēkšņi būtu par to jāmaksā.

Vai ir vēl kādi risinājumi finansējuma palielināšanai?

Vairākās valstīs ir jauna tendence – pārdalīt ceļus, kas ir valsts un pašvaldību pārziņā. Tomēr tādā gadījumā aktuāls ir jautājums – kā iegūt pārliecību, ka vietējās pašvaldības turpinās ceļus uzturēt iepriekšējā vai vismaz apmierinošā līmenī.

Arī Francijā zināms daudzums ceļu pārgāja pašvaldību pārziņā, un mēs konstatējām, ka pašvaldībām nereti ir ļoti atšķirīga investīciju politika, tādēļ ceļu kvalitāte atsevišķās vietās radikāli atšķiras. Tas autobraucējiem nav saprotami. Tādēļ ir svarīgi pārliecināties, ka vietējo pašvaldību aktivitātes ir līdzīgas. Protams, valsts ceļu pārvaldītājiem, kas atdod ceļus pašvaldībām, nav iespējams ietekmēt, kas ar tiem tālāk notiek.

Vai ir iespējams izmērīt ieguvumus ekonomikā, ko sniedz labi ceļi, infrastruktūra?

Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Taču ir izpētīts, kādas ir izmaksas, ja ceļos netiek investēts. Īpaši saistībā ar ceļu uzturēšanu.**

Vai pasaulē ceļu nozarē ir parādījušās kādas jaunas tehnoloģijas?

Ceļu būvniecībā nav nekā revolucionāra. Tehnoloģijas ir labi zināmas. Varbūt tiek veikti pētījumi ar kādām sastāvdaļām, to fizikālajām īpašībām.

Tiek pētīts, ko vēl no ceļa var iegūt (bez tā, ka pa to var braukt). Ko es ar to domāju? Neapšaubāmi nākotnē attīstīsies elektrisko transportlīdzekļu segments. Aktuāls ir jautājums, kā uzlādēt baterijas. Tādēļ tiek būvētas uzlādes stacijas – tajās var apstāties, uzlādēt automašīnu un braukt tālāk. Taču elektriskie transportlīdzekļi nevar nobraukt 400 km ar vienu uzlādi. Tādēļ rodas jautājums – kā uzlādēt automašīnu, turpinot ar to braukt. Kā šādus ceļus uzturēt, kā labot, ja uzlādes sistēmā rodas bojājumi. Tas viss varbūt nemainīs ceļa segumu, bet koncepciju gan.

Vēl viens virziens, pie kura notiek darbs – kā no ceļa iegūt enerģiju. Kā zināms, ceļš ir melns un, uzņemot saules enerģiju, tas uzsilst, taču šī enerģija netiek izmantota. Vai šo enerģiju ir iespējams savākt? Ja, ir – ko ar to iesākt? Tie ir jautājumi, pie kuriem tiek strādāts.

Aktuāls ir arī jautājums, kā uzbūvēt ceļu, nepiesārņojot apkārtējo vidi ar oglekļa izmešiem. Šobrīd ceļu būvē tiek izmantota grants, dažādi naftas produkti. Kādus materiālus izmantot nākotnē, lai šo oglekļa daudzumu samazinātu ‒ gan ceļu būvēšanas laikā, gan vēlāk, tos uzturot. Tas, iespējams, izklausīsies neticami, bet ir veikti eksperimenti ar austeru čaulām, aļģēm. Amerikā eksperimentu kārtā kā saistes materiālu jau izmanto priežu sveķus. Mēs neesam nolemti izmantot tikai granti un bitumenu. Ir mazāk vidi piesārņojošu produktu, kurus šajā nozarē varētu izmantot. Tiem ir jābūt par pieņemamu cenu, ar pozitīvu ietekmi uz apkārtējo vidi un, protams, efektīviem, noturīgiem.

Nedomāju, ka šajā nozarē gaidāma kāda revolūcija, bet vides jautājumu dēļ noteikti ir vērojams progress.

*Pasaules ceļu asociācija (PIARC) ir globāla starptautiska asociācija, kas apvieno 122 dažādu valstu autoceļu administrācijas. PIARC uzdevumi ir organizēt starptautiskus kongresus, izplatīt labākās prakses piemērus, piedāvāt efektīvus risinājumus lēmumu pieņemšanai un palīdzēt jaunattīstības un pārejas ekonomikas valstīm. Uzdevumu veikšanai PIARC ir nodibinājusi trīs stratēģiskās un 20 tehniskās komitejas.

**Skotijas Ceļu administrācijas Transport Scotland 2012. gadā veiktajā pētījumā tika secināts, ka katrs ceļu uzturēšanas samazinājums par 1 eiro nozīmē izmaksu pieaugumu tautsaimniecībā par 1,5 eiro.