Gandrīz puse aptaujāto uzskata, ka ir pieņemami nedaudz pārkāpt atļauto ātrumu, vienlaicīgi gandrīz 90% respondentu uzskata ka pilnīgi vai drīzāk nepieņemami ir runāt pa telefonu baznīcā.

Šā gada pavasarī veiktajā aptaujā par iedzīvotāju uzvedību, vadot automašīnu, un uzskatiem par satiksmes drošību, respondentiem lūdza atbildēt cik pieņemami vai nepieņemami ir dažādi pārkāpumi. Rezultāti liecina, ka pārkāpumi satiksmē tiek vērtēti kā pieņemamāki, salīdzinot ar dažādiem citu jomu riskiem. Neskatoties uz to, ka katru gadu valsts ceļu tīklā tiek gan atjaunoti un pārbūvēti autoceļi, gan arī veikti dažādi satiksmes drošības uzlabošanas projekti, kopš 2017. gada bojāgājušo skaits uz valsts autoceļiem nav ievērojami mainījies. Pagājušajā gadā uz valsts ceļiem bojā gājuši 92 cilvēki un notikuši 82 CSNg, no kuriem lielākā daļa ir sadursmes. Nevienā smagajā CSNg infrastruktūra nebija kā pamata iemesls. Joprojām galvenais smago CSNg iemesls ir autovadītāju nepareizi pieņemti lēmumi, kuri rezultējas pārāk lielā ātrumā, riskantos un nepārdomātos manevros, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumos, kā arī
mazaizsargāto satiksmes dalībnieku nepareizi pieņemti lēmumi visbiežāk apvienojumā ar alkohola lietošanu.

“Ceļu satiksme nav solo pasākums, tā ir mijiedarbība vidē. Bet, lai varētu veiksmīgi mijiedarboties, ik pa laikam ir jāpaskatās, kā to dara citi un kā tu pats to dari,” norāda Latvijas Universitātes doktora studiju programmas Psiholoģija direktors Dr. phil. Ivars Austers.

Cilvēki nav racionāli

Aptaujas dati liecina, ka 94% aptaujāto autovadītāju kā autobraucēji ir saskārušies ar nejēdzīgu vai nesaprotamu satiksmes organizāciju, piemēram, nepareizi vai nesaprotami uzliktām ceļazīmēm. Aptaujā gan nevarēja noskaidrot, vai tā bija nesaprotama dēļ autovadītāju nepilnīgajām zināšanām par Ceļu satiksmes noteikumiem vai arī satiksme tiešām bija nelāgi organiozēta. Pēdējo piecu gadu laikā sūdzējušies atbildīgajām institūcijām par nejēdzībām satiksmes organizācijā ir 13%, turpretī 84% to nav darījuši. Respondentiem, kas bija sūdzējušies atbildīgajām institūcijām par nejēdzībām satiksmes organizācijā, tika lūgts norādīt, vai sūdzībai sekoja kāda reakcija. Aptuveni ceturtā daļa jeb 26% norādīja, ka situācija tika izlabota, 34% norādīja, ka saņēma atbildi, taču situācija netika izlabota, 28% nesaņēma atbildi un situācija netika izlabota. “Skatoties uz aptaujas rezultātiem, būtiski, ka ceļu satiksmes drošība un attieksme pret to ir ielikta kontekstā ar citām lietām. Un te kā īlens no maisa izlien ārā tas, ka drošība ir ne tikai stāsts par ceļazīmēm un satiksmes organizāciju, tas ir kaut kas mazliet lielāks. Piemēram, ļoti būtisks ir jautājums, vai redzi satiksmes organizācijas nejēdzības. Ja tādas pastāv ikdienas satiksmē, tad tās objektīvi programmē tevī nihilismu pret satiksmes drošību,” norāda Arnis Kaktiņš, SKDS direktors un sociologs. Satiksmes drošības eksperts Māris Zaļaiskalns nepiekrīt, ka pie vainas ir satiksmes organizācija. “Pareizi vai nepareizi uzstādītas ceļazīmes – tāda jēdziena nemaz nav. Ir saprot vai nesaprot. Bet, runājot par datiem, mani tie nepārsteidz, jo to, ka vaina ir meklējama arī cilvēku galvās, jau esam sapratuši.” Vislabāk šīs aptaujas būtību parāda rezultāti, ka cilvēki uzskata, ka drīkst pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus. Tādu autovadītāju, kas tos nepārkāpj, ir ļoti maz. To, ka pa telefonu nevar runāt, visi saprot, bet braukt ātrāk vai pāri nepārtrauktām līnijām, kas nav atļauts, – tas nekas. Pietiek vienam autovadītājam pārkāpt noteikumus, un rodas avārija, un sekas ir tādas, kādas tās ir. Tas ir tas, kas rada šo bēdīgo statistiku, skaidro M. Zaļaiskalns. Psiholoģe Marija Ābeltiņa uzsver, ka ikdienā strādā ar cilvēkiem un ļoti dažādiem jautājumiem. “Tas, ko es zinu, – cilvēki nav racionālas būtnes. Mēs esam būtnes, kas domā, ka ir racionālas un visu izanalizējušas. Bet mani tik un tā aptaujas datos pārsteidza tas, ka pieklājība ir svarīgāka par drošību. It kā tas jau bija sagaidāms, bet tomēr ir tāda kā nožēla. Visbiežāk mēs lietojam tā saucamos īsceļus, un mums šķiet, ka esam izanalizējuši un padomājuši par visu. Ja ienāk kaut kas prātā, tad mums šķiet, ka tie ir fakti, bet domas galīgi nav fakti. Tāpēc mans ikdienas darbs ir šīs lietas atšķetināt un parādīt realitāti tādu, kāda tā ir.” Arī Drošas braukšanas skolas vadītājs un autosportists Jānis Vanks atzīmē, ka, jau daudzus gadus grozoties ap drošu braukšanu un auto vadīšanu kā tādu, viņš ar katru gadu aizvien vairāk nonāk pie secinājuma, ka cilvēku galvās notiek kas tāds, ko neviens līdz galam nezina. Arī viņu aptaujas dati īpaši nepārsteidz, jo pa šiem gadiem viņam ir izkristalizējies viedoklis, ka daudzi cilvēki vieglprātīgi uztver piedalīšanos satiksmē – gan autovadītāji, gan arī citi satiksmes dalībnieki. Iespējams, tas ir arī jautājums, kā autovadītāji tiek sagatavoti autoskolās. Savukārt bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš vērš uzmanību uz to, ka pavisam trakas uzvedības procents ir salīdzinoši mazs. Tas liecina, ka sabiedrība kopumā tik traki neuzvedas, bet vienlaicīgi atbalsta to nelielo daļu, kuru uzvedība ir neadekvāta.

Auto – mana baznīca

Vairāk nekā puse jeb 58% aptaujāto pēdējo triju gadu laikā kā līdzbraucēji vai cita transporta līdzekļa autovadītāji ir aizrādījuši autovadītājam par viņa braukšanas stilu, turpretī 40% to nav darījuši. Lielākā daļa respondentu to darīja – vai nu izrādot rūpes (48%), vai ar humoru (36%). Savukārt par savu braukšanas stilu aizrādījumus saņēmuši 52% aptaujāto autovadītāju. Salīdzinoši visbiežāk arī pašu saņemtie aizrādījumi ir bijuši kā rūpju izrādīšana (50%) un ar humoru (31%). I. Austers norāda, ka pamatideja, kas ielikta pētījumā, – paņemt no dažādām sfērām līdzīgus notikumus. “Piemērs par telefona lietošanu baznīcā – vai kādam no tā būs liels ļaunums, vai šī situācija ietver risku? Nē. Vienlaicīgi cilvēki uzskata, ka to nedrīkst darīt. Bet darīt to pie stūres, kas ir pamatīgs risku audzējošs faktors, nav tik traki. Fiziski ietekmēt kādu, kas lien priekšā pie kases, – nevar, bet pārsniegt ātrumu, ja ļoti steidzies, tas ir pieņemamāk.” I. Austers skaidro, ka vairumā gadījumu milzīgās kognitīvās slodzes dēļ mums ir jāapstrādā liels daudzums dažādu ienākošo stimulu no apkārtējās pasaules, tāpēc cilvēki nevar rīkoties absolūti racionāli un ņemt vērā visus apstākļus. Cilvēkiem ir vai nu ierastie rīcības modeļi, kas tiek lietoti automātiski, vai arī viņi atrod pseidoracionālus risinājumus. Cilvēkiem liekas, ka viņi bijuši ļoti gudri un visu izdomājuši paši, bet īstenībā tas ir virspusējs domāšanas veids. Iespējams, dažreiz tas var nostrādāt, bet lielākoties ne, jo cilvēki nespēj pārbaudīt, vai tajā brīdī ir izdomājuši pareizi. “Parasti es esamu salīdzinoši skeptisks pret informatīvajām kampaņām kā instrumentu, kas varētu mainīt sabiedrības uzvedību. Bet šajā gadījumā, izejot no datiem, es kaut ko tomēr saskatu – iespēju mēģināt pārkategorizēt. Ja ir runa par to, kas notiek autovadītāju galvās, tad runa ir par kategorijām. Proti, ienākošo stimulu kopa tiek saistīta kopā ar kādām iepriekšējām zināšanām un attiecas uz jau bijušām situācijām. Piemēram, telefona lietošanai būtu jābūt atsevišķai kategorijai neatkarīgi no tā, kur to lieto un vai tas ir riskanti vai ne. Savukārt mēs darām otrādi – baznīcā jābūt ļoti pieklājīgam, bet automašīna – tā ir mana baznīca, un savā baznīcā es esmu dievs un varu atļauties to, kas man patīk, jo es stūrēju šo visu. Bet tā vara jau ir izgājusi krietni ārpus mašīnas. Zviedrijā savulaik, mācoties autoskolā, katra lekcija sākās ar tekstu: jūs zināt, ka mēs mācām jūs vadīt nāves mašīnu! Ķirurgam jau arī ir skalpelis. Citu dzīvība ir atkarīga gan no autovadītāja, gan ķirurga,”
piebilst I. Austers. Iespējams, ar kampaņu palīdzību varētu mēģināt cilvēkiem pateikt, lai nepārvērtē sevi, savus lēmumus, rīcību un to pareizību. Tomēr to nevar iestāstīt, pārliecināts ir I. Austers. Viņš ir pārliecināts, ka arī uz aptaujas rezultātiem ir jāskatās sakarību nozīmē. Ko cilvēki, kuri vairāk pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, dara citās jomās, kā viņi domā un kādi ir viņu uzskati. “Man interesanti likās jautājumi: es pretstatā valstij. Tātad – vai man viss ir jāņem savās rokās vai arī valstij būtu jāatbild. Es nezinu, kā ir pareizi, droši vien kaut kur pa vidu. Tu dzīvo valstī, kur domā gana precīzi un racionāli, bet tajā pašā laikā arī tu pats esi gatavs reaģēt un nenovel visu atbildību no sevis. Pretējā gadījumā var sanākt tādi kā “Teksasas kovboju likumi”: paši visu noregulēsim, mums no ārpuses neko nevajag. Te viss ir cauri, tā valsts neko tāpat mums nedod utt. Cilvēki, kuri lielā mērā tam piekrīt, ir arī tie, kas saka – ja vajag, tad var arī iekaustīt pie rindas.”

Aizrādīt pareizi
Tomēr eksperti norāda, ka arī ar aizrādīšanu ir jābūt uzmanīgiem. Proti, necensties būt rupjam, neaizrādīt personībai, neironizēt, bet teikt konkrētas lietas par uzvedību. Būt kā labam instruktoram. “Patiesībā es ļoti ticu aizrādīšanai, un, manuprāt, tas varētu būt viens no mehānismiem, kā uzlabot autovadītāju uzvedību un likt viņiem izvairīties no sliktiem lēmumiem. Tā varētu būt gan vienkārši aizrādīšana no līdzcilvēku un līdzbraucēju puses, gan arī kā informatīvā kampaņa, ar kuras palīdzību varētu mācīt, kā pareizi aizrādīt,” ar savām domām dalās I. Austers. Viņš arī piebilst, ka Ziemeļvalstīs bez precīzas ceļu struktūras un policijas darbības cilvēkos ir arī apziņa, kas būs, ja mani kāds paziņa ieraudzīs brīdī, kad pārkāpju noteikumus. Tā ir domāšanas skatpunkta maiņa. Arī M. Zaļaiskalns piekrīt, ka aizrādīšana strādā. Labs piemērs ir, ka bērni aizrāda vecākiem par nepiesprādzēšanos. Un tas ļoti labi strādā. “Mums ir tāda vēsturiska pārliecība, ka Igaunijā noķers un sodīs, ja kaut ko pārkāpsim, bet Latvijā – nenoķers. Droši vien sabiedrībā domu maiņa veidojas no dažādiem aspektiem. Vairāk domājot par Rīgu, man ir tā sasisto logu teorija – tiklīdz nenomaini mājai izsistu logu, sākas huligānisms. Man ļoti nepatīk pārvietoties ar auto pa Rīgu. Visi kaut kur lien. Dažreiz rodas pat jautājums, vai man pie sarkanā obligāti jāstāv – neviens taču nekontrolē! Braucot pa Rīgu, tiešām ir sajūta, ka mazos pārkāpumus neviens nekontrolē un cilvēki vēl to atbalsta,” uzsver M. Āboliņš. Lietas, kas liek braukt agresīvāk – nejēdzības satiksmē.

Labklājība un agresija

Aptaujas dati rāda, ka finanšu stabilitāte un pārliecība vai, tieši otrādi, neziņa par nākotni var ietekmēt cilvēku mentālo stāvokli un arī uzvedību pie stūres. Tomēr, ja valstī ir lielāka labklājība, vai cilvēki pieņem labākus lēmumus? Varbūt ir jāņem par pamatu ekonomistu prognozes, lai prognozētu CSNg. Ekonomists M. Āboliņš uzskata, ka, skatoties kopumā uz ceļu satiksmes negadījumu datiem un liekot tos kopā ar ekonomiku, attālināta saikne noteikti ir, bet lai būtu ļoti pārliecinoša, manuprāt, drīzāk nē. “Ja paskatās kopainu, Eiropā satiksmes drošība uzlabojas, tas varētu būt tāpēc, ka kopējs mērķis ir uzlabot satiksmes drošību un visi kaut ko dara šajā virzienā. Jā, Skandināvijas valstis izceļas, tur jau pirms 20 gadiem bija drošāki ceļi nekā Latvijā šobrīd. Tas saistāms arī ar autoparka vecumu un tehnoloģiju attīstību. Savukārt Spānijā auto nav daudz jaunāki kā Latvijā, un tur atšķirības nav tik krasas. Uz pirmo mirkli skatoties – nav pārliecinošas sakarības starp ekonomiku un auto drošību,” norāda M. Āboliņš. Savukārt I. Austers skaidro: “Viens no pirmajiem mūsu pētījumiem saistībā ar satiksmi bija par to: kas ir tavi mērķi, ko tu gribi sasniegt un kā tas ir saistīts ar drošu satiksmi. Mēs paņēmām valsts līmenī datus un skatījāmies bojāgājušo datu kopumu un to, cik svarīga cilvēkiem ir vara tieši kā vērtība. Jo varas mērķis ir ietekmēt citus un būt pārākam. Vienā svaru kausā likām varu, otrā – drošību. Rezultātā konstatējām, ka vara ir svarīga tajās valstīs, kurās ir lielāks bojāgājušo skaits CSNg. Vairumā gadījumu tās bija mazāk attīstītas postkomunisma valstis. Ja esi pietiekami materiāli nodrošināts, tad varbūt nav tik svarīgi sevi pierādīt visās iespējamās situācijās. Savukārt pirms pāris gadiem izanalizējām LVC datus un secinājām, ja ir iespēja pamatīgi
pārkāpt ātrumu, bet ceļš ir tukšs, cilvēki īpaši to nedara. Bet, tiklīdz parādās vēl kāds, vālē kā dulli,” norāda I. Austers. Ir pētījumi, kā politiskā kultūra un iesaistīšanās nevalstiskajās organizācijās korelē valsts līmenī ar satiksmes drošību, jo tā iegūstam prasmes, kā atrisināt konfliktus. Tomēr jautājums ir tāds – vai cilvēks ir autonoms un visam centrā pakļauj pasauli vai arī saprot, ka patiesībā ir sistēmas daļa un viņam ir jāsadarbojas ar citiem. Sadarbošanās ir prasme, kas ir iemācāma. Tā nenāk automātiski, uzskata A. Kaktiņš. Paskatoties aptaujas par valsti ilgākā laika periodā, redzams, ka, pēc respondentu domām, valstī viss
ir nepareizi. Neskatoties uz to, ka ir pieaugušas algas un inflācija ir samazinājusies. Pēc M. Āboliņa domām, sakarība starp laimes sajūtu par situāciju vispār un ekonomikas datiem nav ārkārtīgi cieša. Tomēr A. Kaktiņš oponē, norādot, ka pārsvarā, kad tiek runāts par ekonomiku, tiek minēts iekšzemes kopprodukts (IKP), kam patiesībā nav lielas jēgas. Tas ir augsta līmeņa abstrakts objekts un ir vidējā
temperatūra slimnīcā.

“Kad mēs aptaujās prasām cilvēkiem, kā viņiem reāli ir ar dzīvi un labklājību, izrādās, ka tikai katrs ceturtais ir aiz matiem pievelkams finansiālajai vidusšķirai. Ja skatās dinamiku, tad, protams, kļūst labāk, bet lielākā daļa cilvēku ir finansiālā stresā,” uzsver A. Kaktiņš.

Neloģiskie lēmumi

Visbiežāk, skatoties uz CSNg, redzams, ka infrastruktūrai nav bijusi izšķirošā nozīme. Tie ir bijuši autovadītāju pieņemtie lēmumi, bieži vien bez jebkādas loģikas. Iespējams, cilvēki nenovērtē savu dzīvi un nesaprot dzīvības vērtību. Nav vērts censties nenokavēt desmit minūtes un nosisties vai nokļūt slimnīcā. “CSNg ir trīs puses – cilvēks, tehnika, infrastruktūra. Un pēdējā ir vismazākā daļa, kas rada negadījumu. Pēdējo desmit gadu laikā ir daudz izdarīts infrastruktūras uzlabošanā. Protams, daudz vēl arī jādara. Piemēram, visās vietās, kur tas ir nepieciešams, atbilstoši LVS standartam ir uzstādītas aizsargbarjeras,” skaidro M. Zaļaiskalns.

“Visvieglākais ceļš ir pateikt, ka vainīgs ir kāds cits. Par to jau ir stāsts: izvēlēties pareizu braukšanas ātrumu un pieņemt pareizu lēmumu,” M. Zaļaiskalns.

“Mēs atgriežamies pie tā, kā interpretējam daudzas lietas, bieži vien tas ir gana neprecīzi, vai arī ekonomējam laiku. Bieži vien mēsinterpretējam situācijas uz ceļa, īpaši, ja mums ir svarīga vara un šķiet, kāds apdraud mūsu statusu. Mums ir jāpierāda: es esmu “kings” uz šī ceļa! Tās ir šīs interpretācijas, kas liek mums izdarīt nepareizās un pārsteidzīgās izvēles,” atzīmē M. Ābeltiņa.

“Ir īstermiņa un ilgtermiņa sekas Īstermiņa sekas vienmēr būs kaut kas tāds, kas mūs vilina. Ātrie efekti. Ja cilvēki būtu racionāli un skatītos ilgtermiņā, tad nekad pārmērīgi nelietotu alkoholu. Tas ir īstermiņa efekts, kas neko dzīvē neatrisina, bet iedod patīkamu fizioloģisko sajūtu, kas vilina. Tas pats attiecas arī uz braukšanu – ātrāk braukšu, ātrāk tikšu,” M. Ābeltiņa.

Tomēr arī gājēji un velosipēdisti iet pāri ceļam, neskatoties uz sekām. “Te mēs atgriežamies pie interpretācijas, vai es varu samierināties ar to, ka es šoreiz parūpēšos par šo cilvēku, ka nevajag pierādīt, ka man ir taisnība. Man ir iespēja būt mierā ar sevi un pasauli un pateikt: jā, šis cilvēks šoreiz kļūdās, bet es nekļūdīšos. Es padomāšu par viņu, varbūt kādreiz kāds padomās arī par mani. Te ir vajadzīga spēja ātri kategorizēt situācijas drošā veidā,” uzsver M. Ābeltiņa un piebilst – ja māca, ka tā vai cita ir bīstama lieta, domāšanas līmenī automātiski izveidojas attieksme pret to. Bērni mācās reaģēt, piemēram, sēžot kādam automašīnā un dzirdot, kā vecāki interpretē, kas notiek uz ceļa. Ja vecāki saka, re, kur kaut kāds idiots atkal šķērso ielu, tad es iemācos šādi reaģēt uz visiem. “Ja kampaņveidā mācīsim nosodīt šādu nekorektu rīcību, tad arī rezultāti būs labāki,” uzskata M. Ābeltiņa. I. Austers gan norāda, ka šo var attiecināt uz vēsu prātu, bet problēma ir tā, ka, pamanot gājēju, tu jau būsi cits cilvēks. Vajadzētu mācēt vadīt arī stresa situācijas.

“Skandināvijas valstīs apmācības autovadītāja apliecības iegūšanai tiek faktiski liktas vienā kategorijā ar ieroču atļaujas iegūšanu. Tev ir dot iespēja pārvietoties ar kaut ko, ar ko tu potenciāli vari kādam nodarīt pāri. Ir jāsaprot, kāda tā ir atbildība, un attiecīgi arī jāuzvedas,” J. Vanks

Tomēr J. Vanks skaidro, ka visam šim ir divas daļas. Pirmkārt, jauno autovadītāju sagatavošana kā tāda. Otrkārt, tehniskā daļa. Cik ļoti labi tu māki fiziski kontrolēt transporta līdzekli. Šai pārliecībai ir jābūt, jo mēs visi kļūdāmies un kaut ko nepamanām. Tad ir jautājums, kā es noreaģēšu situācijā, kuru es nebiju paredzējis. Tad bieži vien šīs ir jau zemapziņas un refleksu līmeni nepieciešamas darbības, un tās var iegūt tikai trenējoties,” uzsver J. Vanks. Diemžēl B kategorijas autovadītāju apmācības kursā faktiski tas netiek prasīts. Līdz ar to cilvēkam pašam ir jāgrib iegūt papildu zināšanas.