Krīzes laikā ieguldīt infrastruktūrā ir saprātīgs lēmums, tas veicina kopējo ekonomisko aktivitāti, jo caur būvniecību nauda ātri spēj atgriezties valsts ekonomikā

Tā intervijā Autoceļu avīzei norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Būvniecība īstermiņā ir viens no lielākajiem multiplikatora efektiem. Tomēr ir jāsaprot, kas notiek ar Covid pandēmiju. Proti, ja vakcinācija to spēj pārvarēt, kad tas varētu notikt. M. Āboliņš piebilst, ka pagaidām ir vēl ļoti daudz nezināmo un ir viegli kļūdīties ar prognozēm.

Pagājušajā gadā pirms pandēmijas tika prognozēta pasaules ekonomikas izaugsme, bet tās vietā sagaidījām recesiju. Kāds Latvijai bija pērnais gads?

Protams, ka Latvijā pērn bija IKP kritums, un tas ir saprotami, jo sākās pandēmija un pirmā reakcija bija ekonomikas apturēšana gan Latvijā, gan Eiropā, gan arī citur pasaulē. Pagājušā gada marts, aprīlis un maijs bija tie mēneši, kad daudzu valstu ekonomikas apstājās. Mēs joprojām esam pandēmijas vidū. Tomēr jāpiebilst, ka pagājušais gads bija labāks nekā gaidījām. Proti, bija bažas, ka IKP kritums varētu būt 7% un pat 8%, bet realitātē 2020. gadā tas bija nedaudz vairāk kā 3,5%. Tas ir sliktāk nekā kaimiņvalstīs, bet labāk nekā vidēji Eiropā. Protams, ka kopējos skaitļus varēs savilkt kopā tikai tad, kad būsim tikuši cauri šai situācija, jo pagaidām vēl taustāmies riņķī.

Kopumā, Covid krīze bija un joprojām ir dīvaina, raugoties no ekonomiskā aspekta. Kad tā sākās, mēs baidījāmies no 2008. un 2009. gada krīzes atkārtojuma. Toreiz viss aizgāja pa ķēdīti un skāra visas nozares valstī, bija daudz maksātnespēju, bezdarba pieaugums utt. Covid pandēmija lika pārtraukt darbību tiešā kontakta nozarēm, bet, kā liecina pieredze citās valstīs, tiklīdz situācija normalizējas un nozares tiek atvērtas, tās strauji atkopjas. Savukārt uz citām nozarēm krīzes pārvelšanās, tai skaitā uz būvniecību, šoreiz bija daudz mazāka. Tāpēc šobrīd ekonomikas rādītāji ir ļoti dīvaini, jo ir pieaudzis bezdarbs, daudzi cilvēki atrodas dīkstāvē, bet tai pat laikā algas turpina augt. Arī mēs redzam, ka klientu ienākumi un uzkrājumi turpina augt. Sanāk, ka vienlaicīgi notiek dīvainas lietas: kopumā joprojām ekonomikā ir kritums, bet ieņēmumi aug. Jāmin, ka šis kritums ir pārsvarā pakalpojumu nozaru dēļ, kas šobrīd nevar darboties. Bet citās jomās ir gan izaugsme, gan kritumi. Līdz ar to atšķirības starp nozarēm ir ļoti krasas. Ja normālos apstākļos visa ekonomika iet diezgan līdzīgi un kāpumi, un kritumi nav tik atšķirīgi, tad šobrīd redzam ļoti būtisku atšķirību starp to, kas notiek eksportā – īpaši graudos, kokos, kur aug cenas – un to, kas notiek pakalpojumu nozarēs.

Uz kā rēķina aug cilvēku ieņēmumi, ja daudzi atrodas dīkstāvē?

Pusi ekonomikas Covid krīze faktiski nav skārusi: sabiedriskais sektors, IT, finanses, biznesa pakalpojumi, liela daļa rūpniecības u.c. Varētu teikt, ka atsevišķas šīs nozares krīze ietekmēja, piemēram, ar izejvielu pieejamība, kas šobrīd parādās kā viena no problēmām. Pirms gada visā pasaulē tika apturēta ražošana, bet šobrīd pieprasījums ir atkopies straujāk nekā gaidīts, veidojot izejvielu deficītu.

Ieņēmumu kritumu mazina arī valsts atbalsts dīkstāves pabalsta formā un ne tikai. Tas būtiski palielina atbalstu ekonomikai un tas amortizē Covid radītos zaudējumus, bet diemžēl uz valsts parāda pieauguma rēķina. Pagājušā gadā valsts parāds pieauga par aptuveni 44%. Arī šogad joprojām ekonomika tiek sildīta, līdz ar to parāds varētu jau būt 50% no IKP. Kas Latvijai ir jauns rekords pret Eiropas vidējo rādītāju, bet tas nav arī nekas pārspīlēts. Sanāk, ka it kā bezdarbs ir pieaudzis, daudzi atrodas dīkstāvē, bet, ja paskatās uz ienākumiem, tie turpina augt un to kritums nav tik būtisks. Tāpēc novērtēt, cik liels Latvijā šobrīd ir bezdarbs ir ārkārtīgi grūti, jo no valsts puses daļa  ekonomikas ir apturēta, bet kāda būs situācija, kad visi varēs brīvi darboties, mēs nezinām. Iespējams, ēnainākajā ekonomikas daļā, kur cilvēki saņem minimālo atbalsta līmeni, viņu ienākumi pat ir augstāki nekā pirms pandēmijas.

Latvijā mazo biznesu ir grūti saprast, jo tas ir ēnains un lavierē starp dažādiem nodokļu režīmiem. Bija izvēle, vai nu uzturēt nodokļu disciplīnu ar Covid atbalstu vai aizvērt acis un dot atbalstu visiem, lai lielākā daļa, kam tas pienākas, to arī saņem.

Šajā gadījumā ir labāk dot ar risku, kādam iedot vairāk nekā mēģināt sašķirot, jo beigās iznāk, ka nedabū arī tie, kam tiešām vajag. Tie ir tie iemesli, kas veido situāciju.

No vienas puses ir krīze un nozares, kuru darbība ir apturēta, no otras puses rūpniecībā viss ir kārtībā, kokiem un graudiem eksportā aug cenas. Arī būvniecībai pēc nedaudz sliktākas ziemas, klājas labi. Valsts ir palielinājusi savu atbalstu tai skaitā arī ceļiem un infrastruktūrai. Nevar teikt, ka ir atgriezušies treknie gadi, bet nebūs tālu no tā.

Vai krīzes laikā, ieguldot ceļos, tas deva arī ieguldījumu Latvijas ekonomikā kopumā?

Es noteikti to pozitīvi vērtēju. Tādu iespēju ieguldīt ceļos relatīvi daudz lētas naudu, vienlaicīgi palīdzot ekonomikai, nav bijis daudz un tas bija jāizmanto. Protams, krīzes skar vienas nozares, bet mēs naudu dodam citām nozarēm, iespējams, ka tiešā veidā nav skaidrs, kā tas palīdz. Bet tas veicina kopējo ekonomisko aktivitāti. Ja skatās, cik ātri nauda atgriežas ekonomikā, tad caur būvniecību un multiplikatoru, ko tā dod, tas notiek ātri.

Brīdī, kad valsts var aizņemties par zemām procentu likmēm, vajag veicināt ekonomisko aktivitāti. Manuprāt tas ir diezgan saprātīgi. Ceļu būvei papildus vēl viens labums ir tas, ka ir daudz augstas gatavības projekti.

Tas to atšķir no citas infrastruktūras būvniecības. Cits jautājums – cik ilgi tas būs saprātīgi. Pagājušais gads – šaubu nav, šī gada otrā puse, jau varam sākt domāt, jo ekonomika atveseļojas un, ka nesanāk pārkarsēt būvniecības nozari. Investīcijas notiek uz valsts parāda rēķina, kamēr mēs uzceļam papildu ceļus, tas ir labi, bet, ja vienā brīdī sāk spiest augšā tikai cenas un uzceļam mazāk un dārgāk, tad jau tas ir diskutabls jautājums. No valdības skatu punkta ir grūti saprast pareizo brīdi, kurā paiet maliņā. Risks pastāv, gan paņemot atbalstu nost pārāk ātri, gan arī to paturot pārāk ilgi. Svarīgi noķert pareizo laiku.

Pagājušajā gadā arī cenas iepirkumos bija zemākas, tāpēc par esošo finansējumu varēja izdarīt arī krietni vairāk.

 Pagājušais gads tiešām bija labs arī ar to, ka varēja izdarīt vairāk, tāpēc man bažas ir vairāk par nākotni. Jo ir Rail Baltica, dažādi privāti būvniecības projekti. Jāuzmanās, lai nesanāk maksāt dārgāk. Veidot valsts parāda pieaugumu, ir diezgan bezjēdzīgs.

Runājot par tuvāku un tālāku nākotni, ir jāsaprot, kas notiek ar pašu Covid pandēmiju. Ja vakcinācija to spēj pārvarēt, ir jautājums kad tas varētu notikt. Pagaidām ir ļoti daudz nezināmo un politikas veidotājiem ir ļoti viegli kļūdīties.

Arī Finanšu ministrija (FM) norāda, ka makroekonomiskā situācija būs atkarīga no tā, cik veiksmīgi tiks izpildīts vakcinācijas plāns. Vai līdz vasaras beigām būs savakcinēti 70% iedzīvotāju. Tad trešajā ceturksnī var prognozēt ekonomisko izaugsmi.

Risks, ka nepaspēj savakcinēt vajadzīgo iedzīvotāju skaitu, pastāv. No maija sākuma temps ir pietiekams, lai mēs varētu cerēt, ka ne gluži 70%, bet 50% līdz septembra beigām varētu aptvert. Tas ir pie nosacījuma, ka mums ir ne tikai vakcīnas, bet arī pietiekams gribētāju skaits. Man liekas, ka labā ziņa ir citu valstu pieredze, kas parāda, ka vakcīnas darbojas un ir efektīvas.

Valstīs, kur vakcinēto skaits jau ir pāri 50% saslimstības līmenis krīt un faktiski Covid pandēmija beidz kļūt par nozīmīgi faktoru ekonomikā. Arī Latvijai sakrīt visi faktori, lai šī gada otrā puse un nākamais gads būtu ekonomikai labvēlīgi.

Pakalpojumu nozares pamazā atveras, būvniecība iet uz augšu, valsts dod līdzekļus, privātais sektors atdzīvojas. Arī pasaulē rūpniecība iet ļoti spēcīgi uz augšu. It kā visi faktori ir pozitīvi. Kas varētu patraucēt? Es domāju, ka galvenais jautājums ir, kā normalizēt fiskālo politiku, kā tikt ārā no lielajiem deficītiem tā, lai tas nenobremzētu ekonomisko izaugsmi. ASV otro gadu pēc kārtas deficīts ir 15% no IKP, Latvijā (FM) prognozē 9%, Eiropā – līdzīgi. Skaidrs, ka to nevar uzturēt ilgtermiņā un kaut kādā brīdī deficīta līmeņi ir jāsamazina. Kā mēs tiksim ārā no deficīta līmeņa, ir labs jautājums. Viens – ko mēs paši izdomājam, otrs – ietekme no ārpuses. Pagaidām gan Eiropas Komisijas ļauj darīt, ko grib. Finanšu tirgi un reitingu aģentūras skatās pozitīvi, tāpēc mums nav nekādu lielu ierobežojumu, bet, ja kādā brīdī situācija pamainās, skaidrs, ka Eiropa fiskālie noteikumi ir un kaut kad pie tiem noteikti atgriezīsies. Jāņem vārā, ja netiks samazināts deficīts, arī kredītreitingu aģentūru noskaņojums var vairs nebūt tik pozitīvs. Latvija ir maza valsts. Uz mums tirgi var jūtīgi reaģēt ar lielākām procentu likmēm. Pieredze diemžēl rāda, ka tad, kad ir deficīts jāsamazina, viss vieglāk uz pāris gadiem ir atbīdīt tieši investīcijas, kurās ietilpst arī ceļi.

Cik ilgi var apturēt kādas nozares darbību, lai nerastos neatgriezeniskas sekas?

Kamēr valsts spēj kompensēt, tikmēr tas nav tik liels jautājums. Protams, arī šobrīd valsts atbalsts noteikti ir nepilnīgs un ir uzņēmumi, kurus tas nesasniedz. Ierobežojumi pārsvarā kropļo iekšējo konkurenci. Pagaidām, valstīs, kur ir izdevies ierobežot pandēmiju, pakalpojumu nozares ātri atkopjas. Pieprasījums ir, jo cilvēki ir ļoti noilgojušies pēc pakalpojumiem, kas nav bijuši pieejami.

Man nav sajūtas, ka šī krīze būtu radījusi kādus neatgriezeniskus zaudējumu, bet valsts parādu gan ir pieaudzējusi un ar to visai sabiedrībai būs jādzīvo. Šobrīd tas slogu nerada, jo procentu likmes ir tuvu nullei, bet nākotnē situācija var mainīties. Paliekošu efektu gan es neredzu.

Ko šī pandēmija vai krīze ir mums iemācīs?

Iepriekšējā krīzē 2007. gadā mēs iemācījāmies traki baidīties. Man gribās teikt, ka šajā mēs iemācīsimies to darīt mazāk. Pēdējo piecu gadu laikā man regulāri ir uzdoti jautājumi, kad būs nekustamo īpašumu cenu kritums, kad krīze utt. Globāli skatoties, ja mēs, reaģējot uz šo krīzi, neuztaisīsim vēl vienu, tad iepriekš radušos baiļu sajūtu varētu pārvarēt.

Covid pandēmija varētu būt grūdiens cilvēkiem, ka jādzīvo ir tagad. Nav ko gaidīt un gatavoties krīzēm.  Vajag investēt.