Mēs varam būt saprātīgi, ja esam pie vēsa prāta, ja neesam emociju varā. Un tad nāk emocijas un mēs domājam pilnīgi savādāk, un pat nepazīstam to iepriekšējo cilvēku, kurš arī ir bijis kaut kādā veidā iesaistīts. Pētījumu sērija par autovadītāju egocentriskumu un individuālajām atšķirībām, ko veica Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks, PhD Ivars Austers ar kolēģiem atklāj, ka tie autovadītāji, kuri ir vairāk gatavi domāt un paraudzīties no cita skatu punkta un ir piesardzīgāki, mazāk pārkāpj satiksmes noteikumus gan apzināti, gan neapzināti. “Šajā pētījumā secinājām: jo vairāk, jo labāk! Proti, jo vairāk domājam par to, kas notiek uz ceļa no citu satiksmes dalībnieku perspektīvas, jo retāk rupji vai nosacīti nejauši pārkāpjam noteikumus. Kas vēl ir svarīgi, jo vairāk autovadītāji domā – jo labākas tehniskās braukšanas un izteiktākas drošības prasmes.” Tomēr I. Austers atzīmē, ka svarīgākais jautājums, kā izmantot iegūto informāciju, lai panāktu, ka tie autovadītāji, kuri dara kaut ko sliktāk, darītu to labāk.

Saprāts vai nē
“Tas, kas mūs šajā pētījumā interesēja, vai autovadītājos ir saprāts vai nav. Drusku jau laikam ir, savādāk nevarētu iemācīties, kurš pedālis ir jāspiež, kā apturēt auto un kā jāgroza stūri. Tāpēc teikt, ka saprāts nav nemaz –nevar. Bet mūs, kā pētniekus, vairāk interesē tieši nesaprātīgā daļa. Cilvēki ir diezgan neviendabīgi. Mēs varam būt saprātīgi, ja esam pie vēsa prāta, bet tad nāk emocijas un mēs domājam pilnīgi savādāk. Piemēram, cilvēks ir aizgājis uz veikalu, kā viņš redz situāciju: lai nonāktu mājās, viņam ir jāšķērso dzelzceļa pāreja. Viņš zina, ka to vajag darīt – lēnām un saprātīgi. Jāpaskatās uz vienu, tad uz otru pusi. Ja nāk vilciens, to jāpalaiž. Lielais mērķis ir nonākt mājās, tiekot pāri mazam šķērslītim. Tomēr, kā tas reizēm notiek dzīvē: cilvēks ierauga savu čomu, un tagad mērķis ir viņš. Viņu vairs neinteresē, kā nokļūt mājās, ka pa vidu ir riskanta pāreja. Viņš tikai iet uz priekšu. Manuprāt, tas diezgan precīzi raksturo arī mūs kā autovadītājus. Pārsvarā mēs braucam saprātīgi, zinām, ko darīt, mākam plānot un mijiedarboties ar citiem. Bet apstākļos, kur potenciāli var rasties CSNg, mēs esam it kā pilnīgi citi cilvēki,” uzsver I. Austers.

Egocentrisms: mēs domājam, ka tā, kā mēs skatāmies uz lietām un situācijām – tā skatās visi.
Ka mūsu skatījums ir objektīvs un pareizs. Bet, ja kāds skatās savādāk, tad ar šo cilvēku kaut kas nav kārtībā.

PhD Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks

Sava realitāte
Vēl viens aspekts, kas piemīt cilvēiem – mēs domājam, ka realitāte ir tāda, kādu mēs to redzam fizikālā nozīmē. Piemēram, ja redzam sarkanu ābolu, tad mums šķiet, ka ābols ir sarkans. Tā ir viena konkrēta frekvence no gaismas viļņiem, kas tiek atstarota, bet pārējās – absorbētas: “Bet tā jau mēs nedomājam. Mēs šīs idejas pētījumā skatījāmies nedaudz tālāk, un viens no naivā reālisma paveidiem ir arī egocentrisms, kas ir mūsu plašākā projekta centrālais jēdziens. Ko tas nozīmē: mēs domājam, ka tā, kā mēs skatāmies uz lietām un situācijām – tā skatās visi. Ka mūsu skatījums ir objektīvs un pareizs. Bet, ja kāds skatās savādāk, tad ar šo cilvēku kaut kas nav kārtībā. Viņš ir kā citplanētietis sliktā nozīmē.” Braucot ar auto, rodas problēmas vairākos aspektos, jo iekļūstam situācijās, kurās kļūdāmies, bet svarīgi vai mēs mācāmies no šīm situācijām. Ja domājām, ka kļūdu cēlonis bija sliktie ceļi, neattīstītā infrastruktūra, tad negūstam mācību. Savukārt, ja apdomājam, kādus lēmumus pieņēmām šajā situācijā, kā kustinājām rokas un kājas, vadot auto, tad var potenciāli kaut ko iemācīties. “Plašāk, psiholoģijā un kognitīvajās zinātnēs tas ir jau sen zināms fenomens, ka interpretācija, kā mēs par kaut ko domājam, atšķiras no tā, ko citi domā par mums situācijā, kurā mēs domājam,” atzīmē I. Austers.

Fokusā egocentrisms
Pētījumā tika izvirzīts pieņēmums, ka cilvēkiem dažādās pakāpēs piemīt egocentrisma tendence. Tiem, kuriem tā ir mazāk izteikta jeb tie, kuri lielākā pakāpē ir spējīgi domāt, kā citi domā par situāciju, viņi labāk tiek galā ar potenciālajām problēmām ceļu satiksmē. “Mums ir jākoordinē sava mijiedarbība ar citiem, un te mazāk izteikts egocentrisms noteikti palīdz. Pirms es kaut ko daru, es padomāju, vai man ir taisnība. Pat, ja man nav taisnība, varbūt ir vērts dažreiz piekāpties, lai neiekultos ziepēs. Mēs sākām ar to, ka mēģinājām saprast, kā tas varētu izpausties ikdienas praksē autovadītājiem. Sākām ar lielu jautājumu kopu un attiecībā uz egocentrismu nonācām līdz divām – piesardzība un perspektīvas maiņa. Piesardzība apraksta vadītāju gatavību bīstamām situācijām uz ceļa, vēlmi paredzēt citu ceļu satiksmes dalībnieku kļūdas un vēlmi pieņemt lēmumus par to, kā pielāgot savu braukšanu atbilstoši situācijai. Perspektīvas maiņa apraksta vadītāju domu gājumu, kad viņi mēģina iedomāties, ko citi satiksmes dalībnieki domā par (potenciālās) mijiedarbības situāciju,” skaidro I. Austers. Kopumā tika veikta virkne eksperimentu. Piemēram, no iesūtītiem video ar problemātiskām situācijām, kas bijušas uz ceļa, virtuālajā realitātē tika izveidota kopa, lai redzētu, kā cilvēki uztver šīs situācijas. Cilvēki labi pamana riskantās situācijas, bet kā panākt, lai viņi par šīm situācijām domātu, kā par riskantākām, lai sekotu uzvedība, kas samazinātu riskus. Kā arī tika filmēti video no autovadītāja skatu punkta ar dažādām potenciāli bīstamām situācijām, kas arī tika rādītas cilvēkiem, lai liktu viņiem padomāt no citas perspektīvas. Proti, situācijas uztvert kā riskantākas, un avārijas iespēja vērtēta kā lielāka. “Protams, ka mēs nevaram pirms katras braukšanas autovadītājam likt skatīties šādus video, un teikt – parisiniet nedaudz rēbusu un jums būs drošāk braukt. Ir jāsaprot, ko ar iegūto informāciju darīt plašākā mērogā. Kā šo pārcelt no laboratorijas un īsto dzīvi, iespējams, izmantot izglītošanā un kampaņās. Tas būtu svarīgs elements topošo autovadītāju apmācībā,” uzskata I. Austers.