Ceļu uzturēšanas galvenais uzdevums ir pēc iespējas ilgāk ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem saglabāt ceļu esošajā kvalitātē. Tomēr pēdējos gados siltā un atkušņiem bagātā ziema uzturēšanu padarījusi problemātisku, un grants ceļi kļuvuši par periodiskas lietošanas ceļiem, intervijā “Autoceļu Avīzei” atzīst VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs” valdes loceklis Guntis Karps.\

Kā jūs kā uzturētāju pārstāvis raksturotu Latvijas valsts grants ceļus?

Nenoliedzami, skaistie baltie grants ceļi ziemā un vasarā ir viena no ainaviskām Latvijas dabas bagātībām. Diemžēl, gadu gaitā pieaugot satiksmes intensitātei un kravas transportlīdzekļu kravu svaram, pavasaros un rudeņos, nepastāvīgos laika apstākļos daļa no grants ceļiem pārtop grūti izbraucamos ceļos. Arī silta ziema neizbēgami rada problēmas. Nav jābūt gaišreģim, lai prognozētu, ka siltā ziemā daļa grants ceļu būs pārmitrināti un veidosies bedres. Tādas brīnumnūjiņas, kuru pavicinot grants ceļš kļūtu tikpat labi izmantojams ceļa lietotājiem, kā melnā seguma ceļš, nav. Stabilās ziemās grants seguma ceļi parasti sasalst, un līdz pavasarim, kad iestājas atkusnis, braukšanas apstākļi pa šiem ceļiem ir apmierinoši. Agrāk ziemas tiešām bija noturīgas, sals uznāca novembrī un turējās līdz martam, tad tas bija saudzīgāks ceļam nekā pašreizējās ziemas. Ceļiniekiem pat ir tāds teiciens: “Atnāca inženieris Sals!” Agrāk ceļu uzturētāju galvenās rūpes uz grants ceļiem bija noķert brīdi pirms sala, kad ceļu var nogreiderēt. Tad, sasalstot ceļa klātnei, varēja nodrošināt līdzenumu visas ziemas garumā, un uz ceļa nekrājās ūdens. Savukārt, ja ziemas ir siltas un atkušņiem bagātas, kā pēdējos gados, tad grants ceļu uzturēšana kļūst ļoti problemātiska. Ceļi pārmitrinās, to uzturēšana un caurbraucamība ir apgrūtināta. Visu nosaka slodze, kas pēdējos gados ir pieaugusi, un te jāpiemin smagās kravas transports, kas bieži pārkāpj Satiksmes noteikumos paredzētos masas ierobežojumus. Intensīvi lietojot pārmitrinātus ceļus, veidojas gan bedres, gan dziļas rises, kas ziemā arī apgrūtina grants ceļu izmantošanu un uzturēšanu.

Pamatā lielākā problēma ir tā, ka nepietiekamā finansējuma dēļ pēdējos 20-30 gados netiek savlaicīgi atjaunota grants segas planējamā kārta un netiek sakārtota ūdens atvade. Ne visur tiek atjaunoti grāvji, noņemts apaugums. Ceļinieku mācību grāmatas ir minēts un praksē arī apstiprinājies, ka katru gadu no grants segām noput vismaz viens centimetrs segas. Tad varam parēķināt, ka, neko nepievedot, pēc 20 gadiem segas faktiski vairāk nav. Veidojās tā saucamās “smilšu vannas”, sabrūk ceļa nesošā šķembu kārta. Pēc normatīviem planējamās kārtas atjaunošana būtu vajadzīga ik pēc 4-5 gadiem, bet pilna grants segas rekonstrukcija, atkarībā no ceļa noslogojuma, aptuveni pēc 25 gadiem. Autoceļu uzturēšanai piešķirtie līdzekļi primāri, protams, tiek novirzīti satiksmes organizācijai ‒ ceļa zīmju, barjeru atjaunošanai, ziemas dienestam, bedru remontam, greiderēšanai, bet pārējām darbiem jāiztiek ar atlikušo finansējumu.

Vai ziemā uz grants ceļiem, neskaitot sniega tīrīšanu, netiek veikti nekādi darbi?

Grants ceļa greiderēšana lielākoties tiek veikta pavasarī un vasaras sezonā. Taču katru gadu arvien biežāk ir situācijas, kad pie attiecīgiem laika apstākļiem greiderēšana notiek arī ziemā. Ceļu uzturēšana ceļu konstruktīvi neuzlabo – ceļu uzturēšanas galvenais uzdevums ir pēc iespējas ilgāk ar nelieliem ieguldījumiem saglabāt ceļu esošajā kvalitātē. Tāpēc pamatu pamats ir esošo ceļu segumu savlaicīga atjaunošana un rekonstrukcija.

Pievienojos uzskatam, ka grants ceļi ir periodiskas izmantošanas ceļi. Ja ir stabila ziema un stabila vasara, problēmu nav. Bet tajā brīdī, kad viss apkārt ir sasalis un vienīgais, kas ir atkusis, ir ceļa klātne, tad ar izbraukšanu būs problēmas, ātri veidosies bedres, dubļi (kas ir pārmitrināta grants) ar visām no tā izrietošajām sekām. Cilvēki aicina, lai kaut ko darām, bet faktiski neko nevar izdarīt. Ja uznāk mērens sals, kas ūdeni izžāvē, un ceļu ir iespējams nogreiderēt, tas situāciju glābj. Bet, pārmitrinātam, bedrainam grants ceļam greiderēšana dod tikai īslaicīgu efektu un caurbraucamību var pat pasliktināt, jo uz ceļa veidojas šķidra “grants putra”, kas apgrūtina gan braukšanu, gan ceļa greiderēšanu.

Kā šos ceļus pasargāt no vēl lielākas sabrukšanas?

Lai nepieļautu ceļu izdangāšanu un tos saglabātu, siltos un slapjos laika apstākļos uz nolietotākajiem un sliktākajiem ceļiem nosaka autotransporta masas ierobežojumus. Respektīvi, tiek liegta pārvietošanās transportam, kas smagāks par noteiktu masu, piemēram, 10 tonnām, 7 tonnām u.c. Vēsturiski autotransporta masas ierobežojumus liek tad, kad sāk atkust ceļa plātne. Taču pēdējo gadu pieredze liecina, ka masas ierobežojumus nākas ieviest, piemēram, pat decembrī. Saprotams, ka uzņēmējdarbība ir nozīmīga, ir jāizstrādā meži, jāved dažādas kravas, taču tikpat svarīga ir ceļu uzturēšana un saglabāšana visu gadu visiem ceļa lietotājiem.

Vai atkušņa, nokrišņu ietekmē arī uz kvalitatīvi uzbūvēta grants ceļa veidojas dubļu putra?

Situācijas var būt ļoti dažādas. Uz jauna, kvalitatīvi uzbūvēta grants ceļa, kur ir sakārtota ūdens atvade, labi grāvji, dubļiem nevajadzētu veidoties. Ūdens ir ceļu lielākais ienaidnieks. Arī jaunu grants ceļa segumu ūdens kombinācija ar salu, atkusni un nesamērīgu transporta slodzi nenoliedzami ietekmēs negatīvi. Taču, ja ceļa konstruktīvie slāņi ir atbilstoši uzbūvēti un nav transporta masas pārslodzes, tad problēmām nevajadzētu būt.

Viens no konceptuāliem visu grants ceļu kvalitātes uzlabojošiem risinājumiem būtu pakāpeniska šo ceļu nomelnošana. Vai tā ir asfaltēšana vai dubultās virsmas apstrāde (kura ir daudz lētāka) jau ir tehnisks jautājums. Piemēram esam parēķinājuši, ka grants ceļš, uz kura veikta dubultā virsmas apstrāde, pagarināta ceļa ilgtspēja, uz greiderēšanas izmaksu ietaupījuma atmaksātos 5-7 gados.

Jūs teicāt, ka ir situācijas, kad uz pārmitrinātiem ceļiem neko nevar darīt, bet droši vien tas nenozīmē, ka vispār nekas netiks darīts.

Visās mūsu ražošanās bāzēs strādā pieredzējuši speciālisti. Viņi seko līdzi situācijai uz ceļiem ‒ tiklīdz ir iespējams, lai uzlabotu braukšanas komfortu, tiek veikti nepieciešamie greiderēšanas darbi.

Kāda situācija ar grants ceļiem ir citās valstīs?

Salīdzinājumā ar Lietuvu, Igauniju un citām Ziemeļeiropas valstīm Latvijā ir lielākais grants ceļu īpatsvars. Skandināvijā grants ceļi ir ļoti kvalitatīvi un labi uzturēti, taču atšķirībā no Latvijas, kur ceļi būvēti uz pļavu un purvu zemes, Skandināvijā zemes ceļi pamatā ir būvēti uz klints pamatiem. Tas lielā mērā nosaka ceļa nestspēju. Pret kopējo ceļu apjomu Skandināviem grants ceļu ir relatīvi maz un ar zemām satiksmes intensitātēm. Turklāt grants ceļu sega tur regulāri tiek atjaunota un vasarā vismaz divreiz tiek atputekļoti (apstrādāti ar kalcija hlorīdu). Esmu pārliecināts, ka visu ceļinieku vēlme ir, lai tā arī kādreiz būtu uz Latvijas grants ceļiem!